Bērns un skarbā dzīve

Esmu par patiesības teikšanu. Tikai protams, domājot, kā to pateikt, jo tiešām - var pateikt, ka suns, atvainojos, nosprāga un var pastāstīt, ka sunītis devās uz labākiem medību laukiem.
Katrā gadījumā, neatbalstu pasaciņas par kāpostlaukiem un stārķiem. Nav jau arī jāmetas otrā grāvī un detalizēti jāstāsta bērnam ko un kā tētis ar mammu darīja. Taču, esmu par to, ka jāstāsta, ka bērniņš piedzima mammai, bija viņai vēderā utt. Nevis, ka viņu stārķis pie durvīm atstāja.
Ziemassvētku vecītis gan ir mazliet cits stāsts - tas vnk piederas pie bērnības kā tāds mazs brīnums un man liekas, ka bērns augot vnk pats saprot, ka tas tas nav reāli. Nu, vnk izaug no tā vecuma un viss.

Ziemassvētku vecītis gan ir mazliet cits stāsts - tas vnk piederas pie bērnības

Tik pat laabi jau arī bērnu atrašanas kāpostos ir bērnības klasika. :D
Bet katram jau savs, neuzskatu, ka līdz zināmam vecumam stāstīt šitādas pasaciņas ir slikti.


Tāpat arī par to, ja apēdīs ķiršu kauliņus, izaugs ķiršu koks. :D tak smieklīgi

Visas vairāk vai mazāk par patiesību. Būtu ļoti interesanti dzirdēt pretēju viedokli.

Twiddy - nerunājot par nāves iztirzāšanu - uzskatu, ka tādi mazie meli ir ok - nu ja vien neaiziet galējības, katru dienu stāstos par visādiem izdomātiem tēliem. :)

Šodien uz ielas manas princeses (4 gadi) acu priekšā notrieca kaķīti. Paņēmu viņu opā un griezu galviņu prom, laineskatās uz notriekto ddzīvnieciņu. Tik un tā viņa visu redzēja un uzdeva jautājumus. Tieši piezvanīja mamma, izstāstīju situāciju un teica, galvanais, lai izrunāju visu. Nedrīkst atsāt sanervozējušos bērnu ar jautājumiem. Tad arī stāstīju, bet ar mācību - ka nedrīkst skriet pāri ielai, ka vienmēr jāuzmanās no mašīnām. Tāpēc mammīte nekad neļauj iet tuvu ielai. Teicu, ka kaķīts bija ļoti neapdomīgs un sarunājām ka viņa gan nekad neskries pāri ielai un neies tuvu ielai.

Mums omītei suni nobrauca, puiši zina, ka Elliņa tagad no mākoņmalas skatās viņu blēņas, tāpat mans tētis (puišu vectētiņš) ir uz mākoņa un mamma, kad ilgojas brauc uz kapiem, dedzina svecītes vai raud, jo sāp sirsniņa un ilgojās pēc viņa. Mums ir šādas sarunas par nāvi, nezinu cik pareizas/nepareizas.

Par Lieldienu zaķi, Ziemassvētku vecīti - manējie (gandrīz 4 gadi) ticēšana rit pilnā sparā, acis mirdz, sirsniņas līksmo un ir lielas gaidas, man patīk parūpēties, lai šis preks nenoplok.

Cik jums bija gadi,kad pirmo reizi bijāt bērēs? No cik gadiem būtu normāli bērnu ņemt uz bērēm?Tomēr arī dzīves patiesība,ar kuru bērns jāiepazīstina.

the_one, man bija pieci gadiņi.
Domāju, ka agrā vecumā ir ok ņemt, kad vēl īsti neko neapjēdz. Visgrūtāk bēres ir tādos agros tīņu gados.

Nez... laikam pirmās bēres man bija 8. klasē. Līdz tam neviens tuvinieks nebija nomiris.

Cik jums bija gadi,kad pirmo reizi bijāt bērēs? No cik gadiem būtu normāli bērnu ņemt uz bērēm?Tomēr arī dzīves patiesība,ar kuru bērns jāiepazīstina.

Man bija.. hmm.. neatceros cik. Pirmsskolas vecums 100%, bet cik tieši.. No tiem laikiem man vēl diezgan slikta atmiņa.

Domāju, ja tuvs (vienalga emocionāli vai asinsradniecīgi) tuvinieks mirst, tad jāņem bērns jebkurā vecumā līdzi. Ja ne tik tuvs, tad es arī šajā vecumā pati izvēlētos neiet, kur nu vēl mazu bērnu ņemt līdzi.

Jāsaka patiesība, bet maigākā formā, jāpaskaidro, ja runa piem., par kucēna nāvi. Savukārt, jāļauj ticēt Salavečiem un Lieldienu zaķiem, jo tāpēc jau tā ir bērnība, brīnumi u.t.t. Vismaz man vecāki neliedza ticēt tam visam un ar laiku jau pati sapratu, ka viņi neeksistē. :)

Patiesību, izskaidrojot atbilstoši vecumam, uztverei un bērna personībai.
Uz bērēm gāju agri (mira vecvecāki ), taču neraudāju, tāpat arī par dzīvniekiem, jo vienkārši tas nāves fakts man nelikās traģisks, vienkārši tā notika un viss. Vēlāk, šoks man izpaužas divos veidos - smagā formā, pat negribas aprakstīt un tādā veidā, ka no malas cilvēkam liksies, ka man nav nekādu emociju.
Manā klēpī pat nomira vecmamma, man tad bija 5 gadi. Es labi atceros kā vel mēģināju viņu piecelt. Mūsdienās laikam vecāki sajuktu prātā, ja viņu bērna klēpī nomirtu tuvinieks.. Es pati savu bērnu sāktu vest pie psihologiem utt. Bet nu tie bija citi laiki.

Pirmo reizi bērēs biju 4. vai 5. klasē - 9 vai 10 gadi bija, raudāju, bet arī, kā jau bērns, ziņkārīgi visu pētīju, skatījos, jautāju no sērijas 'Kurš saģērba aizgājēju? Kur viņa atradās no nāves līdz bērēm?'


No kāda vecuma var/vajag ņemt bērnu uz bērēm? Ja tas ir bijis viņam tuvs cilvēks, no vecuma, kad sevi sāk atcerēties - 5/6 gadi, bēbi vai 3gadnieku neredzu jēgu ņemt līdzi.

Par jebkuru aizgājēju jāsaka patiesība, nevajag nekādas pasakas par Dievu vai debesīm.

Salavecis man liekas ļoti pozitīvs pastāstiņš, bet par nāvi es uzreiz stāstītu pēc iespējas reālistiskāk. A ja nu tēvs nomirst mēnesi pēc kāmīša - atkal pasaciņas jāsacer? Debesis un paradīzi gan tur neiepītu.
Patiesībā tikko atcerējos, bērnībā patēvs nomira un man iestāstīja, ka viņš aizbrauca mājās uz citu valsti. Es biju nenormāli dusmīga, kad uzzināju patiesību, pilnīgi atceros, ka rādīju fakučus uz debesu pusi. :D

esmu par to, ka bērnam ir jāsaka patiesība un jāpaskaidro vienkāršiem vārdiem, kāpēc tā notiek un tml.
savukārt - Lieldienu zaķis un Salavecis - tie jau ir tādi bērnības mīti, ar šo atklāšanu gan nesteigtos :D

.

Saskaņā ar pētījumiem, bērns līdz 5/6 gadu vecumam neapzinās nāves nozīmi, tāpēc arī nāve var neizraisīt skumjas vai jebkādas citas emocijas. Tikai pēc šī vecuma jau parādās skaidrāka apziņa par to, ka cilvēki, dzīvnieki mirst un šis process ir neapstādināms un neatgriezenisks. Tāpēc līdz šim laikam pilnigi noteikti pietiks ar ''suņuks aizgāja uz labākiem medību laukiem'' un ''vecmāmiņa ir debesīs''. Ja ir redzams, ka bērns jau patiešām apzinās nāves faktu, ir skumjš, tad ar viņu var par to parunāt vairāk (tikai jūtot robežu, kad apstāties), lai izskaidrotu, nomierinātu. Pati varu par sevi pateikt - kad nomira manas mammas vecmāmiņa (man bija, šķiet, 4 gadi) man pateica, ka viņa ir debesīs. Ne bērēs, ne bēru mielastā man nebija skumji, jo nebija nejausmas, ko tas nozīmē, tikai zināju, ka viņa neatgriezīsies. Šajā vecumā tiešām domāju, ka ar tādām vispārīgām frāzēm pietiek. Bet dzīvnieciņus gan labāk apbedīt (protams, piemēram, ietinot ķermeni, lai bērns neredz), jo longitudinālos pētījumos pierādīts, ka jau no bērnības nosacīta goda un mīlestības izrādīšana dzīvniekam (tai skaitā apbedīšanas process, kurā tiek iesaistīts bērns) attīsta bērnos lielāku līdzcietību un cieņu ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.

Hone, ļoti interesanti fakti, paldies.

patiesību, bet maigākā veidā.
par salavečiem utt. vēl neesmu izdomājusi, varbūt, ka arī stāstīšu, ka ir. Skaisti tomēr, es līdz kādiem 6 gadiem apmēram vēl domāju, ka ir!