Bērns un skarbā dzīve

Nav jamelo. Suņuks aizgaja uz labakiem medību laukiem, uz debesim. Tā notiek tai dzīvē. Nevis visu mūžu siltumnīcā ar meliem audzinat mīkstos.

Esmu tikai par taisnības teikšanu un bez glupību izdomāšanas.
Mātes gan jau uzskatas savādāk.

man ir divi bērni. Ta ka mammas ka vel bernam labu nemelos.

Redzēju pa LTV1 kaut kādu audzinošo filmiņu, kur rāda bērniem kā rodas bērni- visas tās aliņas un stobriņi manos 23 gados likās kaut kā greizi. Tad ju labāk vecais stāsts ar kāpostiem, stārķiem, utt. Manuprāt.
Par dzīvnieku nāvi-tā arī teiktu,ka zveriņš nu ir debesīs. Tāpat kā vecvecmammas utt. Tas izklausās labāk bērna prātam, nekā- tanti apraka zemē, kur viņu apēdīs tārpi.

Par Ziemassvētku vecīšiem unn Lieldienu zaķiem - tas tak ir jauki, vai tad pašām bērnībā nebija prieks, ka ir akas tāds?
Neatceros, kāda man bija reeakcija, kad uzzināju, ka nav tādi. Bet atceroties laiku, kad ticēju, tas bija jauki. :D
Par nāvi - nav man bijis saskarrsme ar tādām lietām, kad būtu bērnam tas jāstāsta, tāpēc nzinu, kā rīkotos.

Domāju, katrs gadījums ir atsevišķs, vienkārši jājūt savs bērns. Es, piemēram, pati sapratu, ka Salaveča nav. Vecāki, manuprāt, joprojām domā, ka man to pateica vecākā māsa, bet es vienkārši nebiju tāda muļķe, lai ticētu tādām pasaciņām, kādas man tika stāstītas. Vēl viens piemērs ar vecmammas nāvi - būtu vēlējusies, lai man vairāk pastāsta par to visu (kāpēc nomira, kas ir nāve, kā būs bērēs), jo es it kā sapratu (kā jau teicu, muļķe nebiju un pati visu izsecināju no dzirdētā, no savām domām utt.), bet tai pat laikā bija apjukums un neziņa, kā uzvesties (piem, atceros, ka raudāju bērēs tikai un vienīgi tāpēc, ka domāju, ka tas ir pieņemts un ir obligāti).

Ceru, ka mani bērni būs līdzīgi man, jo man visas tās stārķu un salaveču pasakas liekas šķebinošas. Kaut kādu burvību, protams, jāuztur, nevar tā sausi, tāpat kā pieaugušajiem stāstīt par Salaveci vai nāvi, bet tomēr - ar patiesiem faktiem.

Mātes gan jau uzskatas savādāk.

Ne visas. Es arī esmu par patiesības teikšanu. Tikai jāatceras, ka ir dažādi veidi, kā pasniegt patiesību. Viens veids ir pateikt: "Suns nosprāga.", bet šajā gadījumā tas diez vai būs tas labākais. Tas pats arī uz bērnu radīšanu attiecas.

Atcerējos ka mazi līdz skolas vecumam rīkojām bēres kāmītim. Vēlāk ta saudzēju visu dzīvnieciņus.

, bet es vienkārši nebiju tāda muļķe, lai ticētu tādām pasaciņām, kādas man tika stāstītas.

Es gan ticu brīnumiem un salavecim. Lapzemē tāds ir. Kā tais stāstā " Sārtās buras"| mēs paši radam pasakas un brīnumus. :)

Man arī neviens par bērēm neko nebija teicis. Bet no apkārtējiem jau varēja noprast.
Es pirmajās bērēs, kur biju raudāju, jo spēlēja vijoli un vienkārši parāva uz piņņu..+ tie briesmīgi teksti.
Negribbu savās bērēs vijolnieku, kurš čīgā, tā jauu sspēlē uz jūtām. + briesmīgie sērīgie teksti, protams, nevar jau anekdotes stāstīt, bet nu manā ciemā ir viena "vadītāja", kas vienkārši briesmīgus tekstus izvēlās aizgājējiem. Ka pat svešinieks varētu sākt raudāt.

Manuprāt, ir atšķirība starp pasakām, saistībā ar bērna rašanos, nāvi utml. un Ziemassvētku vecīti. Par dabiskajiem procesiem noteikti nemelošu, stāstīšu visu, kā ir, bet bērnam saprotamā veidā.

Nave ir neatnemama dzives sastavdala un labak to saprast laicigi. nav berni tadi mulki un diezgan normali visu uztver, protams, katra vecuma japiedoma, ka tiesi to informaciju pasniegt, cik saaudzigi, bet slept nav ko. Un uz berem ari berni janem lidz, lai neveidojas robi bija tante vai onkulis un nav vairs, kur palika, lielais noslepums.

Par salaveciem un citiem brinumiem, tur es atbalstu visus melus, jo pieaugot ta ticiba brinumam un pasakam ir grutos brizos un ne tikai loti noderejusi.

Interesanti, es arī neatceros, kā man pateica, ka salaveča nav. Šķiet, ka arī pati ar vecumu sapratu.
Respekts māmiņām, kas saka patiesību un audzina feinus cilvēkus.

Man liekas, ka tā burvība un bērnības misticisms ir jādod, tikai ne tādu pasaciņu veidā, kas izslēdz dzīves patiesību, kaut vai nepatīkamo. Tā arī izaug tādi, kas tic it visam, ko viņiem saka masu mediji un krāpnieki. Kā jau teicu, domāju, ka to varētu aizstāt ar pasakām un filmām, muļtikiem.

Es bērniem jau no mazām dienām rādu "national geographic", "nat geo wild" un discovery kanālus. Tur tiek atklāti parādīts kā viss dzīvnieku pasaulē notiek. Kas ko apēd, kā dzīvo, vairojās, audzina bērnus.

Atcerējos teoriju par to, kāpēc bērni neraud bērēs (arī es neraudāju tēva bērēs).
Bērni, mazi esot, uztver nāvi kā dabīgu dzīves sastāvdaļu. Bet cilvēks dzīves gaitā tai piešķir ļoti negatīvu nokrāsu, sēras. Tāpēc ar laiku sāk sērot nāves dēļ. Nepiekrītu šim, bet tāda teorija pastāv.

Pietam, bērni ir milzīgi egoisti, un empātija parādās tikai vēlāk.

Es noteikti par patiesību, it sevišķi par kādiem dabiskiem procesiem. Nu nestāstīšu, ka zaķi dēj olas un bērnus atrod kāpostos.
Starp citu, ļoti ilgi man bija informācija, ka teliņi govīm atskrien no meža.
Tajās reizēs, ja sakrita ar ciemošanos, vecmamma bija prom kūtī un pēc laika atnāca un teica, ka teliņš atskrējis.
Ai, kā tik es nebiju iztēlojusies to teliņu tur mežā stāvam :D

Un kas attiecas uz multenēm, nu nedrīkst arī pieļaut to gadījumu, kad bērns bija saskatījies, kā meitenīte multenē ar lietussargu lido, un izleca pa logu.

nu nedrīkst arī pieļaut to gadījumu, kad bērns bija saskatījies, kā meitenīte multenē ar lietussargu lido, un izleca pa logu.

Jā, par šo es arī biju šausmās. Mamma mājās savāca savus sīkos un nosēdināja un vēlreiz visiem pārjautāja, ko var un ko nevar cilvēks izdarīt, kaut tas jau iepriekš bija izrunāts. Es arī domāju tā darīt, kad pienāks laiks.

Nu par to Mēerijas Popinsas gadījumu - vajag vienkārši t eikt, ka tas iespējams ir tikai grāmatās, neevis teikt, ka tā tiešām arī ir.

Mazie meli arī noder ar iebiedēšanu, ko gan laikam mūsu laikos neatbalsta. Piemēram, man bērnībā teica, ka akā dzīvo bubulis, tāpēc tur nevar iet, kaut gan ļoti grib'jās passkatīties, kas tajā akā ir, bet kad pateica par bubuļiem, tad negāju. un labi, ka vien tā, cik tur tā darba iekrist sīcim..

Es nezinu, atkarīgs no situācijas. Varbūt par nomirušu kaķīti varētu nepateikt - nu kam tam mazajam cilvēciņam liekus pārdzīvojumus?
Protams, ir reizes, kad to nevar noslēpt. Kad manam brālēnam bija kādi 6 gadi, ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā mana tante. Tas notika Lietuvā, uz kurieni māsīca ar tanti bija aizbraukušas. No Lietuvas atgriezās māsīca viena. Sākumā brālēnam teica, ka mamma ir palikusi ārzemēs. Saprotams, ka ilgi patiesību noslēpt nevarēja. Bēru dienā vecmamma viņam pateica, ka mammīti Dieviņš ir paņēmis pie sevis.

nu nedrīkst arī pieļaut to gadījumu, kad bērns bija saskatījies, kā meitenīte multenē ar lietussargu lido, un izleca pa logu.

Jā, un gadījumu, kad puika ielēca kanalizācijas lūkā, saskatījies Teletūbijus.
Nevar, protams, zināt, vai tas nebija melnais PR un falšas ziņas.