Pati esmu forever alone,BET paziņa ar savu puisi kopumā nodraudzējās ap 11mēn.,tad sekoja bildinājums un,protams,visi tie "es bez viņa nespēju dzīvot","mēs būsim tik laimīgi","kā es viņu mīlu" (tas viss no viņas puses),bet tā arī neapprecējās.
No bildinājuma pagāja kāds mēnesis vai divi un jau "ārprāts,kā es viņu ciest nevaru" ,un tik stāstīja visiem pēc kārtas,cik viņš slikts,visādas privātas detaļas,u.t.t. :D Nezinu,man vispār šķiet baigi bērnišķīgi tā iet un kladzināt par lielo mīlu un pēc tam,kad kaut kas nesanāk,uzreiz iet un nomelnot to cilvēku citu acīs. Nu nesanāca? Nu labi,nav jau pēc tam otram jāieriebj.
Moš nav gluži pa tēmu,bet ehh :D