Nelaipnie pardeveji.

Pie friziera, bankā neviens neatļaujas būt rupjš un ŅIRGĀTIES

Un kā vēl atļaujas. Arī bankas darbiniekus atļaujas nolamāt, arī sekretārēm jāuzklausa neapmierinātu un histērisku klientu monologs, arī frizierim jāuzklausa neapmierinātu klientu sūdzības, oficiantiem un viesmīļiem arī jāizdabā klientiem. Nu nav tikai un vienīgi pārdevējām tas grūtais darbs, kas attaisnotu viņu neapmierināto attieksmi.

J,a jā, visiem jābūt robotiem.

Nav jābūt robotiem, bet nav arī jāstāv aiz letes ar neapmierinātu sejas izteiksmi un jābubina par katru atnākušo klientu kā par kaut ko apgrūtinošu, jo kā nekā tieši klients ir tas, no kura atkarīgs pārdevēja darbs, t.i., ja nebūtu klientu, tad arī pārdevējs nebūtu nepieciešams.

Nu jau, nu jau, 6graudi, nevajag ieslīgt otrā grāvī. protams, ka bubināt par katru klientu nav norma, tomēr ir taču dažādi apstākļi, kas cilvēku var nokaitināt/saskumdināt. Vai tiešām pati esi apveltīta ar tik perfektu paškontroli, ka apkārtējie nemaz nemana, ka esi saskumusi vai dusmīga? Nu, nav norma izgāzt dusmas uz klientu, bet tas nav arī pasaules gals.

Apkalpošanas kultūra Latvijā, starp citu, ir atbilstoša klientu kultūrai. Nemaz nesākšu stāstīt, kādas šausmas es esmu redzējusi un piedzīvojusi strādājot apkalpošanas jomā, šī situācija vēl šķiet tīrais sīkums. :D

Nu tā ir, gan par klientiem, gan paŗdevējiem!
Bet nav man nācies saskarties ar nelaipniem pārdevējiem, Nu vismaz ne tik ļoti, lai rakstītu sūdzību.
Citreiz neņemu galvā, katram var gadīties. Labāk jau nepaliks, ja "atknābšu" atpakaļ kaut ko rupju u.c.
Izejot no veikala sen jau aizmirstu! Pašam būs vieglāk, ja kaut ko arī palaidīs gar ausi, nevis cepsies par katru vārdu vai toni, kas nu liekas nepieņemami.
Nu ja mani apsaukātu tad gan nejustos labi, bet tā nav gadījies.

Kā tādu labu piemēru varu minēt dažas dienas atpakaļ redzētu skatu nelielā veikaliņā - kundze iedod latu gabalā un 30 santīmus pa 1santīmniekiem un 2santīmniekiem. Pārdevēja paņem, jau sāk burkšķēt, tad pārskaita un tāda izcili iedomīgā un riebīgā tonī saka - te ir 29 santīmi, ko tu man melo? (tieši tādiem vārdiem). Kliente viņai tiešām normālā tonī saka, ka nu nē, es pārskaitīju tur bija jābūt 30. Pārdevēja jau pusbļaujot - nav tur 30! klienta prasa - kāpēc jūs atļaujaties ar mani tādā tonī runāt? atbilde vispār lieliska - a tu zini, cik man par šito darbu maksā?
Secinājums viens. Visiem klientiem jājūtas vainīgiem un jāsaņem pēc nopelniem, jo viņi noteikti ir atbildīgi par to, ka pārdevējiem ir mazas algas. Un tieši šāda tipa situācijas es esmu redzējusi ļoti bieži. Nesaku, ka klienti ir svētie (noteikti nav, vienkārši nav gadījies tādus daudz redzēt), bet tas nenozīmē, ka pārdevēji var tā palaist muti, kā šajā (un autores aprakstītajā) gadījumā. un nav nekādas vēlmes pēc pārdevēja robota - var nesmaidīt, nesveicināties, tas nebūs ne uz pusi tik nepatīkami kā tad, ja sāks aizskart. Un jā,varbūt nav pasaules gals, bet , manuprāt, tādos gadījumos klients ir vairāk nekā tiesīgs izteikt savas sūdzības vadībai un pārdevējam jāsaņem vismaz kaut kāda veida rājiens vai sods.

Nu protams, ja tiek apsaukāšanās, tad protams, ka nav patīkami.
Bet domāju tieši par tādiem sīkumiem, kā ne tādā tonī pateikts labdien. vienam tas labdien varbūt liekas pieņemams, citam kā lielākais uzbrauciens...
Kad strādāju veikalā, lai cik dusmīga būtu bijusi uz kādu, kas sabojā dienu ar saviem pārmetumiem par veikalu, it kā tas piederētu man un ka es visu vadu, neatļāvos kādu apsaukāt vai bāst acīs, ka atnācis ar 1 un 2 sant. Alga man nebija liela, kas kuram liels, taču man kā studentei piepelnīties bija ok.
Tas ietilpst manos pienākumos apkalpot klientus, pateikt labdien u.c. pieklājības formas.
Lai cik besīgi bija, kad viens vīrietis paprasīja vai nav sietiņš kur likt pudeles, kas man tajā brīdī nebija un tuvākajās kasēs arī nē, bet redz viņam vajadzēja, jo viņš izskatīšoties pēc bomža, ja viņam nebūs, vienalga gāju meklēt un laipni iedevu, kaut gan tajā brīdī man bija rinda un biju iekšēji uzvārījusies. :D

Arī nesaprotu tās pārdevējas, kas atļaujās apsaukāties, tāpat arī klienti, es tā nespētu, lai cik man būtu bijusi grūta darba diena. Ir bijis tā, ka ja jāstrādā garā maiņa no 8:00-22:00 un visu laiku jāsaka "Labdien, maisiņu vajadzēs? Rimi kartiņa?" utt. visu dienu vienkārši piebesījies, bet neko darīt. Ir labi, ja atnāk vakarā pozitīvi cilvēki, novēl veiksmīgi pabeigt darba dienu. Uzreiz garīgais paceļās. :)

Man nedaudz savādāks jautājums - kas tas ir,ka neviens vairs nenosauc savu vārdu? Piemēram,zvanīju omei uz slimnīcu,piezvanīju māsu galdam,sanāca tā,ka paprasīju,ar ko runāju,sieviete saka - ar ko tad vēlējāties runāt?

Tas pats,kad šī pasauca dežūrārsti pie klausules - prasu,kāds ir viņas vārds (lai pēc tam zinu,ar ko esmu runājusi),bet tā spītīgi klusē un beigās pasaka "priekš kam jums zināt?". ĀRPRĀTS! Kas tas par noslēpumu? Galu galā,viņa - šī ārste - taču ir publiska medicīnas persona,kas tajā brīdī atrodas darbā,vai man tiešām nav tiesību uzzināt viņas vārdu un uzvārdu? It kā jau tas nav uber-svarīgi,bet tomēr.
Kā nu tur ir pareizi,ir taču viņai jāpasaka savs vārds,ja jautā,vai arī nav?

Parasti jau pasaka, stādās priekšā.
Kaut gan citreiz tā noburkšķ klausulē, ka diži jēgas nemaz nav. Tāpat nevar saprast ar ko tad īsti runāju.

Man arī ļoti reti gadās uzzināt cilvēka vārdu, ar ko runāju, varētu padomāt, ka aiz neko darīt visiem apkārt zvanos un vārdus prasu. Vislabāk, uz jautājumu, ar ko runāju, man patika atbilde - ar slimnīcu. :D Uj, par šādu tēmu varētu ilgi un dikti runāt. Visvairāk mani kaitina, ja piecas reizes izstāsti, kas esi, kāpēc zvani, bet cilvēkam tā pat nepielec, kas esi un ko gribi.
Lai arī izbesīta, bet rupja neatļaujos būt, visi taču ir cilvēki. Nereti, uzzinot to darbu aizkulises, paliek gandrīz žēl, ka eju un sagādāju papildus darbu nabadziņiem. Nekur jau tas darbs nav medusmaize.

Aizej samaini uz banku!
Diezvai pati gribetu skaitit, ja butu pardevejas vietaa!
Vai katru dienu pa latam izteeree! :)) 13 dienas un nauda nebutu!

Esmu pati stāvējusi Narvesenā aiz letes. Vecrīgā. Slikta diena bija mana problēma, pircējam par to galva nebija jālauza. Un ja viņam bija 13ls melnās monētās un viņš bija atnācis nopirkt čupiņu Cosmo žurnālu, man bija jāsaskaita nauda, nevis jāpukst, ka atnācis ar man nevēlamu nominālu. Man maksāja par to, ka es skaitu naudu. Vai tiešām pa šiem gadiem šis te no pārdevējas pienākumiem ir izņemts?

Es nesaprotu, kāda atšķirība pārdevējai cik gara rinda ir aiz tās sīknaudas devējas? Vai tad pārdevēja tiks ātrāk uz mājām,ja rindas nebūs? Vai tiešām pārdevējas ir tik līdzjūtīgas pret pārējiem pircējiem?

Ziniet ko,nauda ir nauda,vienalga tie ir 2 santīmi vai lats.

Man ir gadījies,ka nevar pat no piecīša izdot,saka,ka nav ,aizej uz otru kasi un izmaini nevis plikšķini savas teļa acis man pretī.

Brīnos gan par pārdevējiem,gan par pircējiem.

Es gan nezinu par Latvijas banku,bet,piemēram,swed(ja nemaldos)par katrām 100 kapeikām jāmaksā lats,tātad,ja ej nodot latu pa viensantīmniekiem tev visu vienkārši paņem.

nazīc, ja nav vienā kasē, tad visticamāk, ka nav arī otrā vai arī maz, jo pārdevējas jau savā starpā izmaina naudu vai pārjautā cita citai, vai var izmainīt, nevis speciāla gaida, kad nebūs, ko izdot. kad es strādāju kasē, tad mēneša pirmie datumi - algas dienas, bija murgs, jo visi nāca ar 20ls, un beigu beigās kasē visi 20ls papīrīši un kaut kāds viens lats, nu tad arī izdod, un tās pārgrieztās sejas, kad pajautā, vai nav sīkāka nauda...

Hone, piekritu---> Kāpēc ir jābūt cilvēcigam pret pārdevēju, ja pārdevējs nav cilvēcīgs pret tevi?

Ou, jā, tieši šādu cilvēku dēļ, Latvijā ir tā kā ir tagad... Reāli tik pretīga attieksme.

Kad es redzu, ka pārdevēja ir sagruzījusies vakarā pēc garās darba dienas, kko bubina nesaprotamā balsī, skatās uz tevi ar zombijseju, es viņai uzsmaidu un novēlu jauku vakaru. Un viņa uzreiz pasmaida, novēl man to pašu. Bet ja es viņai būtu pateiksui, cik jūs nepieklājīga vai kko tādu, kam no tā būtu labāk?

zili_rudzi Arī esmu strādājusi veikalā un tātad arī ar kasi,ja nebija vienā,gājām uz otru,ja nebija abās,devāmies uz ofisa telpu mainīt naudu,bet pasūtīt pircēju un blisināties virsū tā,ka prasās iekraut nevienam un nekad neienāca prātā. Un tas,ka nav vienā,nebūt nenozīmē,ka nav arī otrā,ne vienmēr visas kases tiek izmantotas vienlīdz aktīvi.

pati esmu strādājusi rimi, ir bijuši tādi klienti, kad vienkārši pēc viņu aiziešanas gribas raudāt pilnā rīklē, bet es saņēmos, un mēģināju tieši pretēji būt laipnāka, priecīgāka, jo tādā veidā pati sev un otram cilvēkam uzlaboju garstāvokli. Nu neko nevar padarīt, ja cilvēks atnāk uz veikalu ar sliktu garstāvokli, bet tādu nav daudz, dienā daži būs tādi, kuri bubinās un bubinās, bet būs arī cilvēki, kuri gribēs aprunāties, novēlēs labus vārdus un aizies.
Un man ļoti kaitināja tie cilvēki, kuri nenolika tos preču atdalītājus. Bija gadījums, kad strādāju ātrajā kasē, lielākoties centos pati nolikt tos preču atdalītājus, bet, kad viena sieviete bija savas preces salikusi burtiski kopā ar citu pircēju, es, protams, ātrumā "piesitu" viņas preces klāt tam pirmajam pircējām. Tad man bija jāklausās tādas bļaušanas no viņas puses, viņai esot ļoti jāsteidzas utt, man bija jāsauc vecākā kasiere, kas anulētu, bet vec.kasiere tieši kaut kur kavējās, pircējai nācās gaidīt. Es, protams runāju ļoti laipni un neatbildēju ar to pašu. Tik ļoti jāsteidzas, bet nav laika atvieglot sev un man visu, atdalot preces.
aj, tur bija daudz visādu atgadījumu, bet es vnm centos būt laipna. Nebija jēgas "pavilkties" uz strīdiem, jo tā pat tas pircējs aizies un aizmirsīs, bet manī paliks un krāsies, līdz beidzot uzsprāgšu, piemēram tādā situācijā, kā autore rakstīja - uzbļaušu cilvēkam, kas maksās sīknaudā.
Labi, mums tur tā sīknauda vieži vien noderēja, jo tā diez gan ātri izgāja, atdodot, piemēram, 99 sant, 1,03 ls, 198 Ls utt, visu laiku pa kādiem 3 santīmiem jāatdod sīknaudā, tad attiecīgi sīknauda pietrūkst.
Un vēl ko ievēroju, ka bagātie cilvēki nekad nebija dusmīgi, vienmēr pagaidīja un nebubināja, lai gan man sākumā šķita, ka būs otrādāk, ka viņi būs augstprātīgāki. Jo kas tad es - kaut kāda kasiere, viņš miljonārs (nu piemēram :D ) Arī nabadzīgākie bija ļoti laipni, smaidīgi, centās novēlēt labu dienu/vakaru utt, toties visi tie, kas tuvojās bagātajam galam, bet var redzēt, ka skaita katru santīmu, tie gan bija briesmīgākie, vienmēr par katru sīkumu piekasījās, piemērma, par čiekiem - kāpēc tur nav tā un šitā, kaut gan pats nemaz tā īsti neapskata to ;čeku.
Labi, es tā varētu vēl un vēl rakstīt :D

Ja reiz runājam pa sīknaudu
Man arī ir bijis tā, ka dodu trolejbusa vaditajai biletes nauduu siiknaudā - un viņa man arī tīri loģiski pateica, ka esmu kā pie baznīcas stāvējis :)

Es piemēram, tos santimos iztuksoju dzerienu automatos, jo tie neizaka pretenzijas par santimu kaudzi ;)