Ir viens vīrietis darbā, kurš man ļoti simpatizē un liekas, ka es viņam arī, tikai mēs nekad nevaram noķert brīdi, kad esam divatā vai vismaz nedaudz privātākā gaisotnē, jo visapkārt vienmēr ir cilvēki. Parasti saskatamies gaiteņos un viss. Esmu radījusi par sevi droši vien arī "aukstas" sievietes stereotipu, jo man ir tik ļoti grūti pasmaidīt viņam pretī, kaut gan ļoti gribas :D. Tātad esmu nolēmusi lauzt ledu un kkādā mistiskā veidā uzsākt sarunu. Ceru saņemt dūšu. Jautājums: Kā jūs skatāties, ja meitene ir pirmā, kas sper soli un kādi ir bijuši panākumi šajā gadījumā? Vai būtu prātigi sākumā lūgt viņam nelielu palīdzību, kas iekļautu mana telefonnumura iedošananu :D.
Un ja nu jums blakus gadās kāds vīrišķis, kāds ir viņu viedoklis?
213
