Man pašai, paldies Dievam, neko tādu nav nācies piedzīvot (un ļoti ceru, ka arī nebūs jāpiedzīvo),
Bet varu pastāstīt par labāko draudzeni.
Viņu piekrāpa 3 dienas pēc kāzām, viņu jauniegādātajā mājā, viņu pašu gultā.. ar pašas māsu.. viņas acu priekšā.. Viņa iegāja istabā, redzēja, aizvēra durvis, ne vīrs, ne māsa nemanīja, ka viņa kaut ko ir redzējusi..
Un tajā pašā dienā viņa aizbrauca uz citu valsti, ar drēbēm, kas mugurā un naudu, kas kontā.
Ne vīrs, ne māsa, neviens nezināja, kāpēc viņa aizbrauca, izņemot mani..
Ir pagājuši 3 gadi no tā brīža notikumiem, viņas „vīrs” ir miris, cieta autoavārijā, māsa, kurai agrāk piederēja ļoti pelnošs, liels uzņēmums – visu ir pazaudējusi, sākusi dzert. Ja nebūtu vecāku, dzīvotu uz ielas..
Šo te stāstu, jo tas ir lielisks piemērs no dzīves, ka neviens netiek nesodīts..