Trauksme

Hone, šajā diskusijā runāju vnk no savas pieredzes - gan pie psihoterapeita, gan pie neirologa esmu bijusi.

Es atkal nedaudz vairāk no profesionālā viedokļa, jo pati esmu psihologs :) un arī no savas pieredzes, jo pati arī esmu šīs populārās ''slimības'' vergs :D Nu vairs ne tik ļoti gan.. Tāpēc kā pirmo ieteicu psihoterapeitu, kuram teorētiski (ja tavā gadījumā tā bija ''uzklausīšana'', jeb konsultācija, tad tas gan ir netipiski.. Jo ne velti šis cilvēks ir ''terapeits'' - savu palīdzību nodrošina ar metodēm) jāpalīdz ar simptomu uzveikšanu. Esmu pārliecinājusies, ka ne visos gadījumos cilvēkam ir jāaizrokās līdz cēloņa saknei - sevis analīze, konsultācijas ir diezgan smags process un pa ceļam var uzkāpt uz vēl citiem ''zemūdens akmeņiem''. Panikas lēkmēm vajadzētu pietikt ar kognitīvi biheiviorālo terapiju, vai kaut ko citu, ko ieteiks psihoterapeits :)

bieži parādās uz nakti

Ha, jā,šis sipmtoms izteikts, starp citu, pat tagad aulekšo sirds, skaidri parakstīt arī nevaru, jo rokas dreb, nu neko sadzēros baldriāņa drapes, pa virsu vilkābeles tinktūru un centos jau izmēģināt rītdienas scenāriju, kā autobusā dziedāšu "kur tu teci gailīti". Labi, tas ārpus tēmas.


Margrietiņ, paldies, par foruma linku, tādam vēl nebiju uzdūrusies. Par depresiju, ir taču tā, ka ja kaut viena lieta iepriecina, tad tev nav šīs slimības? Vai tas tikai tāds mīts?

Paldies, Hone, arī par Tavu viedokli, cik saprotu esi visā šajā lietā dziļāk, mācies par šo nozari, ja?

Truaksmi vajag arstet un te lidzes arsts un zales. Un labak neielaist. Esmu trauksmes/ VD/ panikas lekmju "upuris", kas meginaja izveseloties saviem spekiem bez specialistu palidzibas. Tas man prasija 5 gadus.

Dominikas vārdi ir zeltā vērtē, tiešām :) Jā, esmu psiholoģijas maģistrs un šobrīd plānoju mācīties geštalt-psihoterapiju :)

Dominika, kādus ārstus apmeklēji? Neirologu, psihiatru? Vai vairāk ikdienā nejūti šīs slimības sekas?

Hone, jā, pievienoju savu komentāru un tad izlasīju, ka jau iepriekš minēji. Vai Tu arī strādā savā profesijā?

Dominika, tiki galā pati? Man tagad kaut kas līdzīgs sāk parādīties, īsti nezinu, ko ar to iesākt. Tikai man tas ir vells zina no kā. Prezentācijas utt ir tik pierasta lieta, ka nekādas emocijas neizraisa. Drīzāk, kad esmu viena mājās. Nesen sajutu šo te braucot no darba mājās. Sāku domāt, kāds ārsts man būtu vajadzīgs, jo uz ceļa tādā stāvoklī es principā laikam skaitos bīstama.

Hone, es pati jūtos diezgan apmaldījusies visos ārstos un ārstēšanā, tāpēc tiešām nepretendēju uz kaut kādu savu vienīgo patiesumu – vēl jo vairāk, ja tu mācies šajā nozarē.

Vienkārši man pēc savas pieredzes ir izveidojušies priekšstati (iespējams, kļūdaini) par ārstiem, metodēm un zālēm. Tomēr, lai tas viedoklis būtu objektīvs, būtu jāsauc ārstus pēc vārdiem uzvārdiem (profesionāļi taču atšķiras viens no otra, arī izmantotās metodes) un zāles pēc nosaukumiem. Un pat tad – kas der vienam, neder otram. Tāpēc tādās tēmās autorei tiešām ieteiktu ļoti rūpīgi izvērtēt visu ieteikumus – cilvēki grib palīdzēt, bet reāli tev pašai ir jāgūst tā pieredze, lai kaut ko saprastu. Lai cik ļoti gribētos redzēt vienu recepti, kā izveseļoties, šī lieta ir ļoti individuāla.

Domāju gan, ka manis iepriekšējie ieteikumi ir tīri ok un no tiem neatsakos, jo tie ir vispārēji un finansiāli pieņemami (skolas psihologs, ģā, neirologs, skalbes). Hone iesaka pirmo psihoterapeitu - un tas būtu ļoti labi, bet, ja izrādās, ka ir nepieciešams ilgs ārstēšanās process, tad nauda aizies tiešām ļoti branga. Veselībai naudu nebūtu jāžēlo, bet daudziem finansiālā situācija ir tāda, kāda tā ir..

Par depresiju, ir taču tā, ka ja kaut viena lieta iepriecina, tad tev nav šīs slimības? Vai tas tikai tāds mīts?

Tas ir mīts, jo ir arī vieglākas depresijas formas.

Margrietiņa saprotu, ka stāsti no savas pieredzes un pareizi pateici - specialisti mēdz būt ļoti dažādi un tiešām kas derēs vienam ne vienmēr derēs citam :) tavi ieteikumi ir ļoti labi, patiešām tos visus ir vērts mēģināt (tikai neesmu pārliecināta par Skalbēm, kādreiz tur strādāju uz pie krīzes telefona, un tur bija arī psiholoģiskās izpētes iespējams veikt, bija konsultācijas krīzes gadījumos, nezinu kā ir tagad). Manis ieteiktā terapija + medikamenti (kuri vienalga ir ''jāpiedzen'' neirologam vai ģimenes ārstam) ir vienkārši visefektīvākais veids, bet tas patiešām, diemžēl ir dārgs un ne visiem pieejams. Tāpēc ar tevis piedāvātajām iespējām noteikti ir vērts sākt, bet kādreiz, ja parādās lieki līdzekļi no sirds iesaku tos ieguldīt savā veselībā :) jo kā jau Dominika teica, ja centies pats tikt ar visu galā, tas var ievilkties ļooooooooooooooooooooooooooti ilgi, diemžēl.

Bet vai jūs esat atklājušas savu problēmu cēloni?

Es nudien nespēju iedomāties kaut ko konkrētu, kas to izraisa. Tie var būt dajebkādi apstākļi un situācijas. Ok, var jau visu norakstīt uz 21.gs. sērgu - stresu, bet, ja tā padomā, pirmie simptomi man jau parādījās bērnībā, kas tādam mazam ķiparam var būt par stresu?! Nezinu, vienīgais, ko atliek vainot ir iedzimtība. Un, ja tas ir visa iemesls, tad novērst to nevar, paliek vecais labais - samierinies!

Vispār, kā lai saprot, kur ir tā robeža, starp fizisko, ko stāsta ķermenis un morālo? Pastāstot apkārtējiem par savām izjūtām, man uzstāda vienkāršas diagnozes- slinka, debīla, jukusi. Reizēm šķiet, ka problēmas nav un es savu nevarēšanu attaisnoju ar kaut kādām mistiskām kaitēm...

Pastāstot apkārtējiem par savām izjūtām, man uzstāda vienkāršas diagnozes- slinka, debīla, jukusi. Reizēm šķiet, ka problēmas nav un es savu nevarēšanu attaisnoju ar kaut kādām mistiskām kaitēm...

Šajā gadījumā neklausies, ko tev saka apkārtējie. Tikai tu pati zini, kā tas ir, kā jūties. Tas pats ir ar depresijas slimniekiem - tik bieži viņu radinieki, draugi domā - nu kas tur tāds, vienkārši saņemies, viss būs labi, dzīve ir skaista, utt. Tā nav. Ne depresijas slimnieki, ne cilvēki ar panikas lēkmēm nav slinki, debīli vai jukuši. Ja tu izjūti trauksmi, tad problēma ir - nemitīgs satraukums un bailes NAV normāla pastāvēšanas forma (lai gan bieži šito nākas dzirdēt no klientu mammām un omītēm - ai nu man jau arī visu laiku tāds satraukums, bet nu un kas? es ar to dzīvoju un nesūdzos.) - lūk tas nav normāli - izlikties, ka viss ir kārtībā un ka tas jau nav nekas tāds. Tā ir tava dzīve, un tikai tu zini kā jūties. Ja tas tev sagādā diskomfortu, tev jācīnās par savu labsajūtu :) Apkārtējie (īpaši tie, kas nav ar to saskārušies) tevi vienkārši nesapratīs, tādēļ viņu ''lieliskajos'' komentāros nav jēgas klausīties. Nu mazam bērnam var būt visādi stresa faktori - vecāku šķiršanās, radinieku nāve, pārcelšanās, jauna bērna ienākšana ģimenē, grūtības skolā, utt., bet stresa faktors var būt arī jebkas cits - mūs katru var satraukt pilnīgi dažādi stimuli. + iedzimtība nevienmēr ir pie vainas, ja pareizi atceros panikas lēkmēm ir tikai predispozīcija pārdzimt, bet tā nav stabila ''paaudžu'' diagnoze.

Hone-man liekas ,ka ar to "sitaacijas depresiju",kuru tu piemini(kaads nomirst ,skiraas utt) veel var ciiniities pats varbuut,bet ar kliinisko laikam nee.
Man uztraukumu loti labi nonem elposanas vingrinaajumi-dzila ieelpa un izelpa vairaakas reizes.

Emmanuelle kad lietoju vārdu ''depresija'' es domāju jau klīnisku diagnozi. Bet jā, situācijas izraisītas lielas skumjas (kuru var saukt arī par situācijas ''depresiju'') cilvēks var uzveikt pats, bet, protams, arī ne visos gadījumos - katrs cilvēks tomēr ir citādāks :) Piemēram, ārzemēs bieži ir pieejams grief counseling (nezinu, kā pareizāk iztulkot latviski), Latvijā, diemžēl, arī tie cilvēki, kuri vēlētos šāda veida palīdzību, spiesti tikt galā pašu spēkiem.

Un aizmirsu pieminēt, ka šādas sadzīviski smagas situācijas var būt pamatā jau klīniskai depresijai (tie varētu būt tieši tie gadījumi, kad cilvēks vienkārši nespēj tikt pāri kādai psiholoģiskai traumai, traumējošam notikumam).

Jaasaak ir ar pilnveertiigu uzturu, pietiekamaam stundaam miegam un vitamiiniem. Izvairies no maaksliigajiem cukuriem. Nodarbojies ar kaadu sportu vai fiziskajaam aktivitaateem. Plaano visu laiciigi, lai nav sajuuta, ka debesis gaazjaas virsuu. Visbiezjaak cilveeki pieveershaas tikai mentaalajam plaanam, bet aizmirst par to, ka tieshi fiziskais kjermenis ir tas, kas regulee hormonus un organisma labsajuutu. Ja netiek dota iespeeja tam atpuusties un nav pilnveertiigas bariibas vielas, lai sarazjotu nepiecieshamos hormonus, iestaajaas trauksmes staavoklis.

Ja redzi ka tevi prekšā sagaida problēmas, nepatikšanas vai citas klapatas, uzvelc biezu ādu ej virsū un sdaragā visu lupatās, lai būtu kā būs.

Ujj, daudz sarakstīts. Vai nevarētu tā būt, ka ir parādījusies sociofobija, kas izpaužas vieglākā formā - trauksmē?

Vai nevarētu tā būt, ka ir parādījusies sociofobija, kas izpaužas vieglākā formā - trauksmē?

Jautājums adresēts konkrēti man vai tikai vispārīgi?