Jā. Pirmajās klasītēs, kad viss nonāca līdz tam, ka normālo ēdienu es vairs nepanesu, kad pie tāda tiku, visu vēmu ārā. Gulēju gultā 2 mēnešus, jo nespēju piecelties un doties uz skolu tāpēc, ka man reiba galva un nebija spēka, kā arī man bija kauns, jo, kamēr citi ēda pusdienas es sēdēju klasē dzēru ūdeni un ēdu maizi vai sausiņus. Nerunājot par to, kādā mājā es dzīvoju, ja to vispār var nosaukt par māju, drīzāk vienistabas vasarnīcu, kur pārcietu bargās ziemas ar vecākiem. Bija smagi, ļoti, bet, ja tā visa nebūtu - es nebūtu bijusi tāds cilvēks, kāds esmu tagad-cilvēks ar iekšām un sapratni kā ir tad, kad nekā nav.