Pecdzemdibu depresija

Tas nav nekas pārdabisks, galu galā Tu tikko dzemdēji bērnu. Tu stādies priekšā kādu slodzi un pārmaiņas ir piedzīvojis Tavs organisms? Turklāt Tev jāpielāgojas pavisam jaunam dienas režīmam un slodzei. Tā ir TIKAI nedēļa. Nav nekas briesmīgs, ja uzreiz no slimnīcas pārbraucot nevari kalnus gāzt. Pat ārsti sākumā iesaka pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar mazuli, jo arī viņam ir jāpielāgojas un jāpierod pie pavisam jaunas vides. Guli, kad bērns guļ. Centies pēc iespējas neko lieku nedarīt, jo tā var viegli pārdegt. Parunājies ar vīru par savām izjūtām. Tev tagad vajag ļoti daudz mīlestības un sapratnes.

Bet kapec ta notiek? Butu tak jabut otradak, ienaca bernins musu dzive, butu japriecajas un

dzivei jamainas par visiem 100 %. Pietam nezinu nevienu, kuram taa ir bijis no pazistamiem :( Visi piedzemde un nav nekadu sadu problemu :(

Es baidos, reali baidos iesligt loti smaga depresija un pavadit pusi no dienas uz gultas.

Biju ari pirms grutniecibas jau trauksmaina, man bija vegetativa distonija, bet es ar vinu sadzivoju, bija slikti 1 dienu varbut menesi, bet parejas dienas smaidiju un jutos ka cilveks. Tgd esmu izmisuma!

man bija pēcdzmedību depresija.
pirms tam domāju, ka tas ir kārtējais māmiņu izgudrojums, bet galu galā pati nonācu galīgi neapskaužamā situācijā.
es šausmīgi daudz raudāju, man bija bailes- visu laiku. katru vakaru baidījos, ka mazais drīz nomirs, ka viņam piemetīsies kāda slimība. arī neskatījos tv vispār, pie datora negāju, žurnālus nelasīju. likās, ka nekam nepietiek laika. man bija problēmas ar krūtsbarošanu, es arī baidījos ēst kaut ko, kas varētu radīt kolikas mazajam, tāpēc pārtiku tikai no bezpiedevu jogurtiem, biezpiena, kefīra.
vēl es nevarēju pagulēt- vakarā aizmigu normāli, bet ap 4 pēc barošanas vairs nevarēju aizmigt, no stresa. apgūlos, miegs nāk, bet kājās tas pretīgais saspringums. pa dienu arī nevarēju pagulēt. tad nu staigāju tāda 4-5h gulējusi, visa bāla, ar lokiem zem acīm.
vispār mana ikdiena gandrīz visa pirmā mēneša garumā ietīta tādā kā murgā. nepatīkami atcerēties.
par bērnu gan tas man netraucēja parūpēties, bet iekšējās sajūtas drausmīgas.
mani atbalstīja mamma. es viņai zvanīju un raudāju klausulē. protams, tādējādi satraucu arī viņu, bet man vismaz palika vieglāk. draugs nesaprata manu šo stāvokli, pārmeta to, diez vai es kādreiz spēšu viņam to piedot.
vispār man palīdzēja nervu zāles. bez tām es nezinu, vai būtu tik ātri tikusi galā. tā kā pārtraucu barot ar krūti, varēju atļauties sākt lietot zāles. un labi, ka tā.
vairs ne reizi neesmu sajutusi tādu spēcīgu izmisumu vai bailes, pat raudājusi ne par ko neesmu. bet pēc dzemdībām bija briesmīgi.

Šobrīd bērnam nekas cits kā tava klātbūtne nav nepieciešams. Tehniski tikai pabarot, nomainīt autiņus, kādu dienu pavannot un daudz, daudz, daudz gulēt. Nav ar viņu ne jāspēlējas, ne jāvazājas pa āru n-tās stundas u.tml. Šobrīd, ja reiz nav neviena, kas tevi var atvieglot un atbalstīt - ēd un guli tāpat kā tavs bēbis. Saved kārtībā savu organismu, atpūties, nostirini veselību, tad arī pati jutīsi spēku un mundrumu.

Paqr tēmu neko neteikšu, piekrīu Pirmās Sievietes komentāram, bet - ja Tu neēdīsi, tad arī bērns nebūs paēdis. Piens nezudīs, bet mazināsies tā kvalitāte - bērns augs un piens nebūs gana sātīgs, lai viņš būtu paēdis. Seko līdz piena stāvoklim, jo ja bēbis paliks nemierīgs un raudāš tad tava depresija mazumā neies.

Visi piedzemde un nav nekadu sadu problemu

tu nezini, vai nav. ne visi gaužas par savām problēmām citiem. arī neviens no maniem draugiem, paziņām (izņemot tuvākos radus) nezina, cik izmisusi biju. viņi atnāca ciemos, mēs kaut kur kopā aizbraucām, uz to laiku es saņēmos, bet pēc tam atkal viss aizgāja vecajās sliedēs.

Butu tak jabut otradak, ienaca bernins musu dzive, butu japriecajas

vēl būs daudz laika priecāties. neuztraucies- sākumā sakārto sevi.

Bet kapec ta notiek? Butu tak jabut otradak, ienaca bernins musu dzive, butu japriecajas un
dzivei jamainas par visiem 100 %.

Tā notiks pēc dažiem mēnešiem. Tu esi novārgusi, pārgurusi un izmocīta. Bērniņs - nav vēl iejuties šajā pusē, noteikti bez normāla režīma vēl, arī vārgs, bezspēcīgs, tieviņš...

Pēc dažiem mēnešiem mazulis apvelsies, ieies režīmā, sāks atbildēt uz maiguma izpausmēm. Pati tu arī apradīsi ar jauno dzīvi, atveseļosies, nostiprināsi veselību un viss būs jauki. Ir tikai nedaudz jāpagaida! Nenotiek viss uzreiz!

Bet kapec ta notiek?

Pēc dzemdībām strauji krīt hormonu līmenis, Tavs organisms tam nespēj pielāgoties un sākas depresija.

Skarlet,

Kadas zales lietoji?

Man atkal preteji, man nav bailes ka bernam kkas notiks, ka kko apedisu ne to, ka daru kko nepareizi utt..man sis sajutas ir pavisam savadakas...baidos tik pa to ka bernam neveltu daudz laika, nomac tas ka nespeju vinu aprupet ka vjg.

Visi simptomi atbils vairogdziedzera problemam, bet nodevu analizes uz vairogdziedzera TSH un

viss bija ok, vrb vajaga vel USG uztaisit.

Es ceru ka bus taa ka Neons saka, ka pec daziem menesiem apradisu un iestasies man ta laimes sajuta .

Es neko neatceros no pirmajaam dienaam. Bet vispaar, kopumaa njemot, pirmie meeneshi kaa taadi nebija forshi. Fiziski bija drausmiigi gruuti, moraali, domaajams, arii (man personiigi). Zinu, ka ne visaam taa ir.

Kaut kad buus labi :)

Nu bet ko tu ar to bērnu gribi tagad darīt? Zīmēt, ar riteni braukāt, Zoo apmeklēt, alfabētu mācīties? Viņam nekas šobrīd nav nepieciešams - tikai tavs tuvums, piens, sauss dupsis un daudz miega.

Man vel ir tada sajuta, kad izeju ara, ka viss ir tads takaa peldoss, ir pa spilgtu, gruti uz visu

kopa skatities, liekas viss pa daudz apkart, zud koncentresanas, spiez uz acim, pat pieveru acis

ciet...kur nu vel veikala ieiet, vsp nevaru. Tas laikam ari ir depresijas simptoms?!

Es arī biju iztēlojusies, ka vismagākais ir dzemdības. Nekā! Mana pieredze rāda, ka dzemedības ir pupu mizas salīdzinot ar to, kas notiek vēl vismaz mēnesi pēc dzemdībām. Sevišķi, ja viss "pakaļgals" ir saplēsts, krūšu gali asiņo un pludo, krūtis piepamst, deg no piena daudzuma, bērns naktīs neguļ un daudz čīkst - tad tiešām šķiet, ka var iet kārties! Tikai piedzīvojot to visu, sapratu, ka man kļūda bija censties kaut ko aktīvi darīt un dzīvot kā līdz šim. Patiesībā vajadzēja darīt kā dara visi smagi slimi cilvēki - normāli ēst un maksimāli daudz gulēt, kamēr viss sadzīs un noregulēsies un daudz slinkot - tas ir apmēram +/- mēnesis.

Tev nav neviena, kas varētu iziet pastaigā ar mazuli un uz veikalu bez tevis?

Neons +++
Labi, ka ir kāds, kas uzskata tā pat, kā es. Nav viss jāpārraksta. :D

Pirmā Sieviete, :D

pluss Neonam no manis arii

Nu uz veikalu es nebraucu, parasti virs visu atved ko vajaga. Taa es sezu majas un neko nedaru, 4 sienas, ara ar bernu vel neesmu gajusi!

Vsp ir tada sajuta taka galva krit no kakla nost, taka mazam bernam butu japietur galva, laikam speki izsikti lidz pedejam ir :(

Sabīne, ļauj vairāk, lai vīrs iet pastaigās un uz veikaliem.
Šobrīd pats svarīgākais jums ir nevis mazulis, bet tu un tava veselība. Kā tautā saka, sieviete pēc dzemdībām ir ar vienu kāju kapā. Tas nozīmē, ka veselība ir ļoti trausla un kopumā viss stāvoklis ir bīstams dzīvībai (ari tad, ja bijušas vieglas dzemdības un šķeitami viss ir labi). Mazulis šobrīd ir vesels un aprūpēts - viņam vairs neko nevajag pirmajos mēnešos. Bet tu un tava veselība un pašsajūta šobrīd ir primāras lietas (un daudz māmiņas to nespēj saprast). Tāpēc saudzē vispirms sevi. Iztēlojies, ka tu esi nevis vienkārši dzemdējusi, bet pārcietusi smagu iekšēju orgānu operāciju, liposakciju un psiholoģisku traumu vienlaicīgi. Un tu gribi jau kaut kur skriet un darīt?... Atkārtošos - tev ir labi jāēd un daudz jāguļ, tad galva negriezīsies, melns gar acīm nebūs un nekas nekur "nepeldēs".