Kas ir smagākais, ko nācies pārdzīvot līdz šim...

 
Reitings 2542
Reģ: 07.06.2012
Man šodien diskusiju diena! :) Kas ir smagākais, ko nācies pārdzīvot līdz šim... šķiršanās, tuvinieka zaudēšana, dzīvošana vienai prom no mājām, mīļotā sānsolis, slimība... nu pilnīgi vienalga kas, un kā atradāt ceļu no tā visa ārā. Tas, kuras uzskata to par pārāk intīmu lietu - neraksta! Kāda, kura vēlas, var droši dalīties. Varbūt atradīsim domubiedrus, kuri šobrīd iet cauri līdzīgai pieredzei. Žēl, ka reizēm šis forums nav tik anonīms, kā liktos, jo cita citu jau pazīst, tāpēc šādas atklātas diskusijas te ir reti, vai arī no tā saucamajiem fake profiliem!
30.09.2013 15:35 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Emmanuelle, paldies!
01.10.2013 03:58 |
 
Reitings 1221
Reģ: 15.02.2012
divu vistuvāko radu nāve, ļoti smaga šķršanās, sīkāk pat negribas atcerēties un rakstīt, jo nav vēl izsāpēts..

bet arī esmu ļoti vīlusies dažos, kā es domāju, tuvos cilvēkos un pārtraukusi jebkādus kontaktus. tas kopumā licis vilties cilvēkos vispār, pat nav vēlēšanās veidot jaunas draudzības un atkal uzticēties. man nepatīk, ka esmu tā noslēgusies sevī, nav dzīvesprieka. es nezinu, kā to atgūt. man nav cerību un rožainu nākotnes plānu..
01.10.2013 05:46 |
 
Reitings 9169
Reģ: 23.02.2012
mau5 Saac ar sadraudzeeshanaas procesu pashai ar sevi. Pienjem sevi kaada esi, paslavee sevi arii par vismazaakajiem sasniegumiem, kad vajag,atljauj pashai sevi pazjeelot, palutini gruutajos briizjos un pavadi pati ar sevi patiikami laiku. Ik pa laikam izdari kaadu patiikamu siikumu citiem un paveero peec tam, kaa juuties un izbaudi gandariijumu. Taa var buut gan kafijas atneshana koleegjei, kura ir samiegojusies, vai paliidzeeshana kaadai maaminjai iekaapt pa autobusa durviim. Peec vilshanaam cilveeki biezji ir saraavushies aiz baileem, ka tik kaut kas cits neatgadaas, tapeec ir jaapaliidz pashiem sev relakseeties un atslaabinaaties, tad arii viss paareejais naaks - gan jaunas draudziibas, gan dziivesprieks.
01.10.2013 06:05 |
 
Reitings 2957
Reģ: 03.03.2013
Ir bijis sāpīgi. Draugu nodevība. Visas tās pretīgas lietas, ko viņi ar mani darīja, un teica, izsmēja slimību, izskatu.

Ir bijuši tādi laiki, kad par 1ls nedēļā jāpaēd 2 cilvēkiem un tas bij smagi, tā badošanās, un vēlme ēst bij tik liela, ka gribējās iet lūgties, bet izturējām. :(

Kad uzzināju , ka patēvam vēzis, viņš gan cīnījās un cīnās joprojām, viss itkā esot uz labo pusi. Bet tās ciešanas mammas acīs, un tas kā jutu līdzi. Nekur netusēju, tik vienmēr skrēju mājās ātrāk būt ar ģimeni.
01.10.2013 07:46 |
 
10 gadi
Reitings 3922
Reģ: 06.03.2011
Lieku reizi pierādās veca patiesība - kas vienam šķiet pasaules gals, citam ir pašsaprotama lieta.

Ir pārdzīvots daudz - mīļo cilvēku aiziešana, palikušo depresijas, ieskatīšānās acīs rūgtām patiesībām, trūkums, pašas nestabilitāte - īsumā viss, ko, pa lielam, pieredz katrs normāls cilvēks, kurš neaug kā stāds siltumnīcā. Tomēr, nekas nelika man tā sabrukt kā vēl nerakstīta un nesolīta slimība manam bērnam. Tad es sapratu, ka cilvēks pa īstam savā dzīvē emocionālās attiecībās saistās tikai ar to, kuram sola beznosacījuma mīlestību. Pat nebija iemesla pārdzīvot, bet tajā mirklī sāpes un iekšējais pārdzīvojums bija lielāks kā visi pārdzīvojumi manā dzīvē kopā ņemot.
Ar veselību beigu galā viss izrādījās kārtībā, taču es zinu, ka nemūžam nespētu sev piedot, ja kaut kas noietu greizi un es to nespētu mainīt.
01.10.2013 08:14 |
 
Reitings 287
Reģ: 20.10.2010
man brālis nokļuva prihiatriskajā klīnikā, jo gribēja izdarīt pašnāvību. Es šausmīgi ārdzīvoju par brāli. Bet nu vis ir ok :)
01.10.2013 11:47 |
 
Reitings 1352
Reģ: 10.08.2012
Sāpīgākais, kas noticis manā dzīve bija krāpšana. Plds dievam tas viss aiz muguras, es joprojām cīnos un mēs esam laimīgi un būsim vēl laimīgāki. Neticu pati sev, ka spēju to visu tā mierīgi uztvert ar saasinājumiem un savā veidā sagremot. Ja nebūtu to pieņēmusi, tad tagad nevis būtu laimīga, bet joprojām mirktu asarās un sirds kliegtu no sāpēm.

Ir jāspēj pacelt galvu, iet uz priekšu un no notikuišā paņemt sev to labāko!!!
01.10.2013 12:11 |
 
Reitings 8272
Reģ: 29.01.2009
man ir bijušas emocionāli smagas situācijas, bet es tajās nedzīvoju iekšā. es to pārdzīvoju un atstāju pagātnē. pašlaik nav nekā tāda, ko es varētu izcelt smagāku par visu pārējo, kas ir slikts noticis. ir bijuši posmi, kad viss liekas slikti, bet tas paiet un nāk nākošais dzīves posms :)
01.10.2013 12:16 |
 
Reitings 2870
Reģ: 20.12.2012
Ļoti smaga diskusijas tēma. Nelaimes nav salīdzināmas, bet mani Dieviņš diemžēl ir rūdījis pamatīgi. Esmu zaudējusi savu visdārgāko cilvēku, esmu piedzīvojusi krāpšanu ne tikai no sava bijušā vīrieša, bet arī radinieka. Esmu bijusi situācijā, kad no turīgas ģimenes labklājības paliku dzīvoklī bez elektrības, guļot uz grīdas ar vienu "Rolton" paciņu pusdienās/vakariņās/brokastīs. Esmu gandrīz mirusi, kad tēvs alkohola reibumā nejauši aizdedzināja manu bērna gultiņu, apgāžot sveci. Esmu zaudējusi savu četrkājaino draugu, kurš sadega ugunsnelaimē, elektrības bojājumu dēļ. Esmu izjutusi smagus pārdzīvojumus, kad viens no labākajiem draugiem nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Esmu bijusi smagi piekauta un gandrīz nožņaugta, kad manam bijušajam iestājās prātā aptumsums.
Mans līgavainis man bieži saka, ka mana rūdība un pārdzīvotais bieži ir jūtams manā "dzelzs lēdijas" raksturā, bet man pašai liekas, ka es joprojām ticu naivajai bērna idioloģijai, ka visi cilvēki ir labi un visa pasaule ir skaista:)
01.10.2013 12:23 |
 
Reitings 49
Reģ: 15.09.2013
Laikam tas sāpīgākais vectēva nāva,ļoti pārdzīvoju par to tamdēļ,kad viņa vēl nebija un tāpēc ,kad viņa meita jeb mana tante bija stāvoklī un man vaajdzēja viņu atbalstīt tamdēļ man visu to laiku vajadzēja būt stiprai!


Man vēl viena sāpe pirmā mīlestība bet ne tik ļoti kā tuvinieku nāve!Varbūt tāpēc kad ar viņu tieši sanāca šķirties vectēva bēru laikā,un pietrūka tā atbalsta,bet nekas tam tiku pāri un vairs vīrieša dēļ netaisos pārdzīvot!
Lai kāds zelta gabals viņš būtu viņā ir arī melnais piķa gabals!
01.10.2013 12:32 |
 
Reitings 565
Reģ: 29.01.2009
man arii dziivee naacies piedziivot daudz gruutiibas....
bet visvairak pardzivoju par lietaam kuras pati esmu dariijusi ... un tad jau tas viss paareejais liekas kaesmu to nopelnijusi, dzive viss naak atpakalj...
tapec varu teikt , ka arii esmu ''dzelzs leedija'' , kas tomeer ir naiva, un tic cilvekiem...

bet arii man ir bijusi salauzta sirds, bez izejas situacijas par kuraam domaaju, kapeec tas taa notiek , liekas, ka nav izejas...
bet kaut kas staav vienmeer klaat un sargaa, jo vareeja jau buut veel ljaunaak :)
01.10.2013 12:53 |
 
Reitings 138
Reģ: 01.11.2010
1.Ilgus gadus es ticeju, ka mans tetis ir mans labakais draugs, loti respekteju vina viedokli, likas, ka vins visu zin labak par parejiem, vins man caur mammu vairakas reizes manu 25 gadu laika ir pateicis, ka es vaiak neesmu vina meita, licis man justies ka sudam, niecibai, izraudat acis un tad atkal nacis runaties vai piezvanijis it ka nekas nebutu bijis, un man likas vienmer, ka tas ir labakais , kas var notikt. Japiebilst ari, ka visu pazinu loka vins ir balts un pukains. Sogad vins noravas un mamma vairs nenoturejas vinu aizstavet, jo daudzu gadu laika daudz no vina cietusi, kad vina visu izstastija, man tik loti sapeja, ka vins to vareja nodarit mammai, ne fiziski iespaidojot , bet emocionali nezeligi, vins vinu piekrapa zemiska veida, lika vinai justies, ka visstulbakajai, neglitakajai sievietei pasaule, vins bija terorizejis manu mazo masu, licis vinai darit briesmigas lietas un vienmer kaut ka panacis, ka visi , kas no vina cietusi kluse un jutas vainigi. Seit nevar ta izstastit, bet vins ar mani un manu masu nav runajis vairak ka pusgadu, jo mes kudot mammu. Ja, nu gruti visu izstastit, loti nezeligs mazvertibu kompleksu makts cilveks, pateicoties kuram es, mamma un masa esam ar zemu pasvertejumu, bez draugiem, jo vins visu muzu mums klareja, ka visiem cilvekiem mes apniksim atri, ka nevienam neinterese ar mums kaut ko darit, klausities musos, ta ir tikai liskiba, lai pec tam ar citiem cilvekiem mus aprunatu utt.

2. Mes ar draugu pozitivisma parpilni gajam uzzinat, kas bus musu bebitis meitenite vai puisitis. ginekologe pateica, ka mana mazula embrijs ir partraucis augt - nomiris.
01.10.2013 13:01 |
 
Reitings 616
Reģ: 01.12.2012
Savos 23os esmu saskārusies ar tik sāpīgām un smagām lietām, ka negribas ne runāt, ne atcerēties, taču lai cik grūti nebūtu, vienmēr cenšos atcerēties, ka tas, kas mūs nenogalina, padara stiprākus.
02.10.2013 20:58 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk  >

Lietotāji online (2)