Gandrīdz pirms gada nejauši satiku savu bijušo kolēģi, iedzērām kopā kafiju, papļāpājām par bijušo darbavietu un kopīgiem kolēģiem, apmainījāmies ar tel. numuriem... Pēc aiziešanas no mūsu kopējās darbavietas izveidojis savu biznesu , kas izveidojies veiksmīgs, pērkot dzīvokli, bet tā viņa dzīvē nekas īpašs nenotiekot... Simpātisks, gudrs, pārliecināts vīrietis, dažus gadus vecāks, nekā es... Pēc pāris dienām viņš piezvanīja, uzaicināja satikties... piekritu.
Tai brīdī man nekādu attiecību nebija, biju pirms pusgada pašķīrusies ar sava bērna tēvu, vēl joprojām sāpēja šo attiecību pajukšana, bet neko jaunu īpaši nemeklēju, daudz strādāju lai normāli tiktu viena galā...
Sākām tikties, pamazām aizvien biežāk, gājām uz koncertiem, kino, visādiem pasākumiem, tāpat kaut kur laimīgi staigājāmies, vēlāk viņš piedāvāja pavadīt kopā arī brīvdienas, sākām vismaz divreiz mēnesī kaut kur braukāt pa LV, palikām kādā viesnīcā vai viesu namā, pa dienu izbraukājām visu, kas apkārt skaists un interesants, daba, interesantas vietas, muzeji, tad vakariņas, vīns, pie noskaņojuma kāds klubiņš un dejas,fantastiskas naktis, dievīgs sekss, stipras zinošas rokas, nekad tik labi nav bijis, viņš mācēja, gan dot, gan ņemt, gan iemācīt ko jaunu...
Sākumā par šīm attiecībām neko daudz nesadomājos, tikai priecājos un izbaudīju, pazuda vecās sāpes, bet protams pamazām uzticējos, pieķēros, ieķēros... sākām braukāt uz Lietuvu, Igauniju, SPA utt, kopā nedēļu bijām Krētā... es lidoju, staroju, biju laimīga, kā nekad dzīvē, apbērta ar uzmanību, skaistām rotaslietām, labām smaržām, dārgu kosmētiku, seksīgu veļu un visādiem niekiem, ko pati sev diez vai būtu nopirkusi... Nespēju noticēt, ka man tā paveicies, mīlēju un dievināju viņu no visas sirds...
Vakar viņš piedāvāja pēc darba braukt pie viņa, palikt pa nakti viņa dzīvoklī, protams piekritu... dažas reizes biju tur bijusi arī iepriekš, bet tā garāmskrienot, kaut kur braucot, kaut ko paņemt vai nolikt pa ceļam. Iepriekš dzīvoklī vēl kaut kādi remontiņi notika, tāds līdz galam apdzīvots neizskatījās...
Aizbraucām, viņš pagatavoja gardas vakariņas, iededza sveces, vīns, mūzika, sekss ar nedaudz smieklīgu pārģērbšanos un teātri... Viss kā vienmēr super līdz brīdim, kad pacēlu grāmatplauktā ar bildi uz leju nomestu ierāmētu fotogrāfiju, no kuras uz mani skatījās viņš, apskāvis sievieti un abi kopā turot uz rokām mazu bērniņu... Smaidoši, laimīgi... tāds tipisks jaunas ģimenītes salonfoto... Paskatījos uz viņu, viņš izņēma man no rokas bildi, aizlidināja pret sienu... bira stikli... un jā, tā ir viņa sieva, tas ir viņu bērns, dzīvo laimīgi kopā šai pašā dzīvoklī... dzīvokli nopircis, jo sievai drīz bijis jādzemdē, ap to pašu laiku saticis mani, precējies jau četrus gadus... aiz aizslietņa koridorī esot vēl divas istabas...
Man likās, ka zaudēšu samaņu, nomiršu, ļodzījās kājas, lūdzu, lai viņš aizved mani mājās... kaut kā tiku lejā līdz mašīnai, nevarēju ne parunāt, ne paraudāt, tikai tukšums... toties mani vedot runāja viņš, daudz – ka tās neesot manas problēmas, apprecējies, jo nolēmis, ka statuss prasa, plānojot vēl vienu bērnu, sievu nepametīšot un rūpēšoties par viņu un bērniem, bet tā esot tikai sieva, viņam vajagot mani, tieši mani, ar mani esot sapratis, ka ar sievieti kopā var būt labi, interesanti, un pēc sievietes var ilgoties, pirms tam ticies seksa dēļ, apprecējies, jo licies, ka ir laiks to darīt, sieva esot laba un tikai. Mīļākās bijušas vienmēr, pārsvarā vairākas paralēli un ļoti ātri apnikušas... Bet es nedrīkstu pazust, esmu viņam vajadzīga, man vienmēr jābūt viņa tuvumā, viņš par mani rūpēšoties. Ar mani kopā jūtoties dzīvs, īsts un pats... runāja daudz, daļu neuztvēru, daļu nesapratu...
Mājās iekritu gultā un kaucu balsī līdz atslēdzos... Tagad truli sēžu, birst asaras, joprojām neko nesaprotu... Tas viss neliekas reāli, kā stulba filma... Kā es varēju būt tāda muļķe un visu šo laiku neko nepamanīt??? Gredzenu nenēsā, jā... Bet viņa sieva? Viņa taču saprata, juta... Mēs tikāmies gandrīz katru dienu... Viņai bija jāsaprot... ? Jeb tāda nodrošināta dzīve ir to vērta, lai izliktos neko neredzam? Jūtos netīra, pretīga mauka... viss ir beigts, nekā vairs nav, nezinu kā dzīvot tālāk... vai vispār var uzticēties? Drausmīgs tukšums un nenormāli sāp...
Un piedod, viņa sieva, apzināti nekad to nebūtu darījusi, pretīgi, liekas, tas nenotiek ar mani tūlīt pamodīšos, viss būs kā iepriekš... gribās nebūt, vienkārši vairs nebūt...
3
