vai tu esi auglīga?

reizēm ārsti pasaka, ka ir neauglīga sieviete un kas ir atmests ar roku, piesakās bērniņš. ne viens vien stāsts liecina par to.

Sorr, es nelasīju komentārus :)

elzukeens011 - Jā, piekopām pārtraukto 5 gadus, pēc tam apmēram 6 mēnešus centāmies tikt pie mazuļa (jokaini skan)... un nekā.. bija stress darbā utt, novēlu vainu uz to... bet pēc operācijas, kad gāju pārbaudīties, ārste paziņoja - "ja ir doma par bērnu, vari par to aizmirst, nebūs"... apmēram tā...

Ja tā teikt pieprot pārtraukto, tad tas nenozīmē, ka uzreiz esi neauglīga!:)

8 gadus piekopām pārtraukto, kad gribējām bē'bi bez problēmām pie tā tikām, nevienu brīdi nedomāju, ka varētu būt neauglīga ...

blank

tiešām pretīgi, es jau noteikti uz tādu teikumu atbildētu ko skarbu arī viņai, lai domā kā runā! Un, kā mainījusies Jūsu (abu) dzīve, kopš to uzzināji? Kā draugs uz to reaģēja? Vai tas nekādā veidā neietekmēja jūsu attiecības?

Autore-kapēc piekopjat partraukto,ja gribat mazuli?

elzukeens011 - Tajā brīdī biju pārāk šokēta, lai spētu, ko riebīgu atbildēt.
Attiecību ziņā, viss ir jauki, draugs ļoti atbalsta, palīdz. Sākumā nespēju vispār neko, biju noslēgusies, nevarēju pat no gultas izlīst, nebija spēka. Un draugs kaut kā mani izvilka no depresijas, veda izbraucienos, devāmies iepirkties utt.. Draugs protams, pārdzīvoja, bet neatmetam cerību. Daudz runājām par to, visu sāpi izrunājām, abi sēdējām raudājām... kļuva tik viegli un labi, sapratu, ka neesmu viena! Pietam mani bildināja, kas man deva lielu spēka devu, kā apliecinājumu, ka nekur nepazudīs. Tagad plānojam kāzas un ir ticība, ka mazulis peiteiksies....
Ir brīži, kad sabrūku, bet atkal ceļos un daru, jo ticu, ka viss būs labi :)

Kādu laiku atpakaļ uzgāju šo: :)

Vēstule no mazulīša.

"Mīļo māmiņ! Šodien pie mums atlidoja stārķi. Es zināju, ka viņi atlidos, jau nedēļu pirms tam..es gatavojos. No paša rīta izvilku savu čemodānu, saliku tur visas savas mantas. Pēc tam izlēmu mazliet iekost pirms ceļa, jo tas solījās būt ļoti garš. Bet es mazliet aizkavējos un kad atskrēju atpakaļ, stārķi jau bija debesīs...

Mammīt, piedod man, es zinu, cik ļoti Tu mani gaidi, pārdzīvo - kad tad es beidzot atlidošu, bet manis kā nav, tā nav. Tāpēc, es uzreiz izlēmu Tev uzrakstīt vēstuli un pastāstīt, kā mēs, mazuļi, te dzīvojam, savu stārķi gaidot.

Manu mīļo mammīt! Tu tikai neuztraucies, es te neesmu viens pats, mūs te ir tūkstošiem, milijoniem, pat saskaitīt nevar. Un visi gaida savu stārķi. Daži mazuļi ir tik nepacietīgi, tik ļoti grib nokļūt pie saviem vecākiem, pēc iespējas ātrāk, ka pierunā atlidojušos stārķus viņus aizvest. Nu, un stārķi jau atteikt nevar, viņi ir ļoti labsirdīgi un arī darbs viņiem tāds. Tad mēs pavadam šos mazuļus un ļoti ceram, ka vecāki viņus jau gaida. Bet gadās arī tā, ka viņu vecāki paši ir vēl gandrīz bērni vai arī, ka mammītes ne pārāk labi jūtas un pagaidām nevar pieņemt mazuļus, un tad nākas no viņiem atteikties. Mammīt, ja vien tu redzētu - cik bēdīgi ir šie mazuļi, kas atgriežas. Mēs, kā vien varam, cenšamies viņus nomierināt, uzjautrināt. Jo mēs visi taču zinam, ka pēc kāda laika šie mazuļi atkal dosies pie vecākiem, kuri, nu viņus jau gaida.

Mammīt, Tu man esi tāda smieklīga, tici dažādiem savādiem ticējumiem. Jau knupīti esi sagatavojusi. Māmiņ, patiesībā, es jau sen esmu izvēlējies tieši Tevi, manu mīļo, labo, jauko mammīt. Un atnākšu tieši pie Tevis. Jau pavisam drīz. Bet ja Tev tā patīk un ir vieglāk, pērc vien tos knupīšus, adi man zeķītes un cepurītes, varbūt patiešām tas kaut kādā veidā pasteidzinās mūsu stārķi.

Manu mīļo māmiņ, Tu tikai nepārdzīvo par mani, ne raudi, neskumsti. Nākošreiz es nepalaidīšu garām savu stārķi. Tad jau labāk izsalcis atlidošu! Tu mani pabarosi, to es zinu. Es, māmiņ, kā uzsēdīšos uz stārķa, uzreiz Tev nosūtīšu telegrammu ar divām svītriņām un Tu uzreiz zināsi, apmēram kuros datumos mani gaidīt.

Bet tiksimies mēs ar tevi Iepazīšanās Mājā, tur parasti visas mammas sagaida savus mazuļus. Kaut arī es vēl pateikt to nemācēšu, bet es paskatīšos Tavās maigajās acīs, un Tu uzreiz sapratīsi cik ļoti ES TEVI MĪLU, MĀMIŅ.

Uz drīzu tikšanos,
Tavs Mazulītis"

blank

Tev ir superīgs draugs ( topošais vīrs), un tas ir pats galvenais. Un, ja nu tomēr... mazais piesakās.... galvenais pašai tam ļoti ticēt... lai Jums viss izdodas! Un atceries, ka svarīgi ir tas, ka esat kopā un draugs Tevi atbalsta, ko tik nevar izdarīt ar lielu gribasspēku un ticību saviem sapņiem! :)

elzukeens011 - Paldies!

Tas negadās bieži, bet lasot Blank rakstīto, es apraudājos. Kad man pateica, ka man var nebūt bērnu, es neko īpašu nedomāju, jo man bija tikai 18 gadi - domāju, ka tas ir pat labi... Bet, redz, kā - iekrita tomēr. Tagad, kad jau esmu māte, es domāju, cik stulba es biju, ka priecājos par tādu, nebaidīšos šī vārda, traģēdiju... Turies un neatmet cerību. Tavs bērniņš pie tevis atnāks, varbūt ne gluži tā, kā esi to iecerējusi un ne tādā veidolā, kā plānoji. :) Manējais pie manis atnāca tieši tad, kad bija vajadzīgs, un domāju, ka vairāk man nebūs, ne tikai tādēļ, ka es īsti nevēlos, bet arī tādēļ, ka es jau esmu vienreiz izglābta no ceļa uz leju, nedomāju, ka esmu pelnījusi vēl kādu iespēju, ja sačakarēšu šo. Arī tavs bērniņš atnāks tieši tad, kad tev tas šķitīs visneiedomājamākais, kas varētu atgadīties. :)