Jā, savu vīrieti mīlu, bet viņš man ir tāds... tievumiņš. Un baro, baro - svarā neņemās. Vienu dienu viņš atteicās no pusdienām, jo pēc labi pavadīta vakara jutās nedaudz savārdzis - tad es viņam uzķērcu - tu izskaties kā no koncentrācijas nometnes izbēdzis ebrejs. Lieki piebilst, ka viņš apvainojās, bet pusdienas apēda. :D Vēl tagad viņš mēdz to pieminēt, ja saku, ka šodien nevēlos neko gatavot - vairāk gan tikai dzēlīga joka līmenī. :D