Depresija

man tā bija pirms gadiem, kad pirmais semestris augstskolā bija. ļoti tālu, reizi 2 mēnešos. labi ja, biju mājās. nevienu nepazinu, nebija tuvu cilveku apkārt, besīgi.
ar laiku pārgāja, uzaudzēju biezāku ādu.

TĀ NAV DEPRESIJA!
Nepiesauc sev smagas psihiskas slimības!

Tas, kas Tev ir, saucas vēl nespēja pielāgoties pieaugušo dzīvei un pierašana pie vecāku gādīgā šūpulīša. Vieglāk paliks, ja radīsi sev mājīgu vidi studiju vietā, iepazīsi jaunus cilvēkus, attīstīsi draudzības.

Visiem kadreiz pienak tas laiks pamest gimeni un sakt patstavigu dzivi. Tam nebutu, jabut depresijas iemeslam. Brivdienas tacu pavadat kopa un tas ir jauki. Izklausisies stulbi, bet centies saskatit pozetivo saja situacija. Pienem to domu, ka tu attisties un audz. Ej uz lekcijam, macies un brivo laiku centies jauki pavadit. Atrodi kadas nodarbes, ko tev patik darit.
Citreiz es sev meloju, ka kada lieta ko es daru, man patik un pec laika patiesam iepatikas.

Piemeram, man loti laba draudzene parvacas dzivot uz citu pilsetu, sakuma brivdienas loti skumu pec vinas. Tagad eju iepirkties viena, tad panemu lielo cappuchino, pasezu kada ara kafeinica, paveroju cilvekus un pilsetu. Ta ir skaista rudeni un gaiss ir ipass. :) :)

Man tā ir vēl tagad, bet vairs ne tik traki. Sākumā katru nedēļu braucu uz mājām un katru reizi raudāju, kad atkal jābrauc prom, uz citu pilsētu. Bet tas ar laiku pāriet, it īpaši, ja iepazīsties tuvāk ar citiem cilvēkiem, kko ieplānojat vai arī Tev uzrodas kkādas simpātijas :)

Man bija vieglāk, jo centos domāt, ka vispār es jau dzīvoju mājās, ar ģimeni un uz augstskolu, kojām braucu kā uz darbu, pulciņu, nometni (nu dajebko, kas neliek domāt stulbas domas).

Turies! :)

Tā patiešām nav depresija.Depresija ir diagnoze, ko uzstāda psihiatrs, to vajadzētu atcerēties.Depresija ir ķīm

Jā, es arī gribēju pateikt, ka tā nav depresija... :)

ķīmiskas izmaiņas smadzenēs! Tev ir izmaiņas vidē, kas varbūt tikai var izraisīt depresiju.Depresiju var konstatēt, ja 2 nedēļas NEMAINĪGI ir nospiests, nomākts un melanholisks garastāvoklis bez redzama iemesla. Tev drīzāk ir nespēja adaptēties jaunā vidē.

Problēma visticamāk nav jaunajà vidē, bet gan tajā, ka Tev ir vājas pielāgošanās spējas.Man tā nebija.Es atnācu no mazpilsētas uz Rīgas Teikas kojàm, kur tolaik bija drausmīgi apstākļi-prusaki, peles, 4 cilvēki vienā istabiņā un telpas avārijas stāvoklī.Arī studijas nebija tas, uz ko biju gaidījusi.Bet ātri adaptējos.Kojās kopumā nodzīvoju 4gadus-nomainot 3 istabas, arī bakalauru un maģistru pabeidzus. Kopumā Rīgā nomainīju 7 dzīvesvietas-bez sevišķiem pārdzīvojumiem.

:D :D Nervostrong un Sedatif PC pārdozēt nav iespējams.

Sveikas, meitenes!
Mana dzīve jau mēnesi notiek jaunā ritmā, tagad mācos universitātē un dzīvoju citā pilsētā, taču ļoti skumstu pēc ģimenes. Katru dienu sazvanāmies un nāk raudiens par visu labo un slikto. Sēžot lekcijās pārdomāju kopā labi pavadītās brīvdienas un bez apstājas birst asaras. Dzeru Nervostrongu, Sedatifu, jau bail pārsniegt diennakts devu, bet nekas nepalīdz.
Vai kādai ir bijis kaut kas līdzīgs? Kā ar to cīnīties? Un kad tas pāries? (

Nopērc Sybian'u, un viss pāries.

https://www.sybian.com/

sac vairak macities, tad nevajadzes domat un bimbat par neko!

Problēma visticamāk nav jaunajà vidē, bet gan tajā, ka Tev ir vājas pielāgošanās spējas.Man tā nebija.Es atnācu no mazpilsētas uz Rīgas Teikas kojàm, kur tolaik bija drausmīgi apstākļi-prusaki, peles, 4 cilvēki vienā istabiņā un telpas avārijas stāvoklī.Arī studijas nebija tas, uz ko biju gaidījusi.Bet ātri adaptējos.Kojās kopumā nodzīvoju 4gadus-nomainot 3 istabas, arī bakalauru un maģistru pabeidzus. Kopumā Rīgā nomainīju 7 dzīvesvietas-bez sevišķiem pārdzīvojumiem.

Nedomāju, ka problēma ir pašā dzīvošanā, kojās u.t.t., vidē. Vnk viņai labas attiecības ar ģimeni un viņai pietrūkst mājas. Var taču arī normāli dzīvot, pielāgoties, bet pēc kaut kā skumt. Vismaz es tikai 12.klasē sapratu, ka man ir ļoti svarīga ģimene, mājas un ka vairs nekas nebūs tā, kā agrāk, nebūs kopīgi vakari u.t.t., man būs jābūt pašai par sevi. Citi vispār par to pat neaizdomājas un viņiem nav tādu problēmu. Jūtīgākiem cilvēkiem ir... :)

Protams, bet es zinu vairākus vīriešus (tiesa gan, tikai vīriešus līdz šim!!!) virs 35, kuriem bijušas labas attiecības ar ģimeni un viņi joprojàm dzīvo ar savām mammām un tētiem! Vai putnam, kurš pirmo reizi izlido no ģimenes ligzdaa, spārni nesamežģās un nav straujš kritiens uzleju? Man arī bija labas attiecības ar ģimeni! Es to saku, jo es neredzu objektīvu iemeslu traģēdijai-teju visi mēs esam gājuši tam cauri un bez lieliem pārdzīvojumiem.Meitenei tā ir smaga dzīves pieredze, jo nav attīstītas adaptīvās spējas. Ļoti iespējams, ka vecāki ir bijuši no tiem, kuri bērnu auklē līdz pingadībai.Tas nav jāuztver aizvainojoši, jo nav tā domāts.

Tad, kad es pārvācos prom uz kojām, man tā riktīgi mājas pietrūka pirmo pusgadu, nu tas bija tā, ka ļoti vilka atpakaļ.. tajās piektdienās vienmēr skrēju un darīju visu, lai ātrāk iekāptu autobusā, kas ved uz mājām un smaidīga pavadītu to laiku ceļā ar domu - drīz, drīz es ieiešu tur, kur ir patiess siltums, mana mīļā gulta, manas mantas un viss, kas mani gaida.
pavasarī jau tā braukāšana kļuva mazsvarīgāka un līdz vasarai bija jau tāds - no emotions. prieks varbūt pirmās piecas minūtes, a pēctam sajūta - ko es te vispār daru? paralēli jau visādi notikumi arī bija ,kas vai nu vilka, vai grūda prom no mājām.
tagad atkal pēc vasaras aizvācos tur atpakaļ, bet šīs sajūtas, ka ko gan es tur, kur mācos, esmu pazaudējusi, bija pirmo nedēļu :D taču tā nebija totālākā skumšana pēc mājām, drīzāk gan tā iekšējā nesamierināšanās, ka vasara beidzas un līdz ar to man atkal jāgaida 9 mēneši , līdz varēšu baudīt siltās vasaras naktis, draugus, ballītes utt. mājās sanāca arī mazāk pabūt, tāpēc daļēji arī pēc tām skumu.. bet nu ir pagājis var teikt mēnesis un viss - nekā vairāk nav!
patīkami atbraukt, bet nav nekādas prieka asaras un tāpat arī nav to bēdu braucot prom, acīmredzot tāpēc, ka esmu sev iestāstījusi, ka tas jau nekas savādāks īsti nav.. ļoti silti iesaku tiešām savu mītni padarīt mājīgu , lai ir tāda siltuma sajūta tur nonākot, nevis tādas nekādas tapetes un viss tik svešs, ka loģiski ir tikai tas, ka tu tur nevari justies kā mājās.
šonedēļ paliekot vienu dienu vairāk bija dīvaini, mazliet skumji, toties nākamajā dienā biju priecīga, ka kustos prom.. no tā izsecināju, ka pie vainas varbūt nav tas, ka kaut kur līdz galam nespēju adaptēties, bet gan tas, ka man vajag to kustību un vajag to mirkli - redzēt savu mazpilsētu , savus turienes draugus , mīļākās vietiņas , pastaigas, saelpoties TO gaisu un viss, man atkal ir enerģija atgriezties :)
veiksmi ar adaptēšanos,tā citiem tiešām ir liela problēma.. vēl joprojām redzu tādus, kas čīkst un skaita dienas, līdz atkal brauks mājās. man laiks tur paiet ātri, jo visur kur iesaistos, līdz ar to, es nemaz nemanu, kad no pirmdienas es iekāpju otrajā nedēļas pusē un čiks, esmu atkal autobusā uz mājām :D

Jā, protams, ir cilvēki, kuri visu mūžu tika aprūpēti un tad, kad pašiem jākļūst pastāvīgiem, tad puņķi un asaras. Nevar paši neko un tā. Par tiem vīriešiem arī nesaprotu, jo tas, manuprāt, nav normāli. :) Traģēdijai nav jābūt un arī "depresijai" nē, bet autore, manuprāt, uzrakstīja to emociju iespaidā, tāpēc vrbt šķiet viss slikti. Ne jau visu laiku viņa raud un gruzās. Cilvēki ir dažādi, vienam tā, otram savādāk. Ar mani vecāki nekad nav īpaši auklējušies, neesmu memmesmeitiņa u.t.t., bet tomēr bija sajūta, ka pietrūkst, gribas atpakaļ, lai gan pirms tam tā nebija bijis, lai gan esmu bijusi prom nedēļu, divas. Visdrīzāk autorei ir tās bailes, ka tagad viss mainās, ka nebūs tā, kā agrāk.. Nezinu, vai viņi ir runājuši par to tēmu, bet vecākiem būtu jāpasaka, ka tās tāpat būs viņas mājas, viņa vienmēr varēs atgriezties un nav ko bēdāties :) Varbūt arī tās adaptīvās spējas nav attīstījušās, bet iespējams viņa emocionāli nebija gatava tam, ka būs savādāk (tā tomēr, kaut nedaudz, bet ir atšķirība).

Depresija=dzīvības enerģijas(chi)trūkums.Par to portālā astral-temple.com.