Ļoti labi zinu kā Tu jūties, jo atceros kad man bija 16, es jutos tieši tāpat kā Tu tagad. Man ari likās, ka neviens mani nemīl un nesaprot, un cerēju, ka kādu dienu parādīsies princis baltā zirgā un padarīs mani laimīgu, un tad viss būs jauki, priecīgi un labi!
Ja Tev ir normāli vecāki (nav alkoholiķi vai tml), viņi noteikti tevi ļoti mīl, un ir gatavi sniegt Tev atbalstu un mīļumu, ja vien Tu pie viņiem pēc tā vērsīsies. Es Tev tiešām iesaku mēģināt ieraudzīt, novērtēt un priecāties par to, kas Tev ir - ģimene, draugi - nevis gremdēties depresijā un skumjās. Es to rakstu tāpēc, ka sapratu kāda vērtība ir ģimenei un tuviem draugiem, tikai tad, kad sen jau vairs nebija 16, un nācās iet cauri reālām dzīves grūtībām. Piemēram, tagad nezinu, ko iesāktu bez vecāku un māsas palīdzības smagos brīžos, lai arī cik ļoti viņi visi man besīja un ķipa nesaparta mani 16 gadu vecumā.
Par tavām draudzenēm, kurām visām ir draugi, runājot, tas, ka viņas ir attiecībās ar puišiem nenozīmē, ka viņas ir laimīgas. Iespējams, ka iekšēji viņas jūtas tāpat kā Tu šobrīd. Pilnīgi noteikti viņas cīnās ar līdzīgām problēmām, jo jums tak visām ir tikai 16.
16 gadi nav viegls vecums, Tev vienkārši jātiek tam pāri, tikai, lūdzu, nedari stulbas lietas.
P.s.Vēl viena patiesība, ko man dzīve iemacīja - Ja tu nespēj būt laimīga viena, tu tāda nebūsi arī attiecībās ar puisi.
258
