Parunājam šeit par attiecībām ar savām otrajām pusītēm. Jūs šīs attiecības atstājat pašplūsmā vai tomēr pie tām piestrādājat? Es to domāju tādā kā ''savas otrās pusītes neizlaišanas'' virzienā. Vai jūs pielietojat kādas manipulācijas ar vīrieti, lai viņš pret jums izturētos tā un šitā, piemēram, pielietojat savu sievišķīgo viltību, lai viņš jums kaut ko vēlētos uzdāvināt, būtu romantiskāks, utt.. Es teikšu atklāti, ka nelietoju nekādas metodes, lai provocētu kādu viņa rīcību, dodu viņam absolūtu brīvību par 100%, jo mans uzskats ir tāds, ka viņam pašam ir jāvēlas, piemēram, sagādāt kādu romantisku pārsteigumu, bet ir viena problēma! Viņš pēc dabas ir praktiķis, savukārt es vēlētos, lai viņš vairāk atcerētos par tādiem ikdienišķiem sīkumiem kā kaut vai manas mīļākās šokolādes atnešana no veikala bez teikšanas. Galvenais jau nav tā šokolāde, bet tā patīkamā sajūta, ka cilvēks, domājot tieši par tevi, izrāda savas rūpes. Tā jau ir, ka uz sīkumiem vairāk ir tendētas sievietes, tajā skaitā arī es. Ja jūtu, ka viņš ko vēlās, tad to arī cenšos piepildīt, bet viņš, iespējams, domā par savām darba lietām vairāk kā par kaut kādiem sīkumiem no manas puses. Nezinu, rodas sajūta, ka esmu ievadījusi mūsu attiecības nepareizās sliedēs ar savu ''man neko nevajag'', ''es visu pati''. Gribās kaut kā to mainīt, bet kā? Visu šo laiku, ko esam bijuši kopā, es nekad viņam neesmu teikusi, ka gribu to vai šito, nu un tagad ir rezultāts - es arī neko nesaņemu. Atceros, ka no paša sākuma viņš man teica, ka man viņam ir jāsaka, lai viņš dara, bet man atkal tāda daba, ka nevēlos neko citiem uzspiest. Kā jūs, meitenes, veidojat attiecības ar saviem vīriešiem? Atklāti sakat saviem vīriešiem ko vēlaties vai arī ar savu sievietes viltību izprovocējat attiecīgo vīrieša rīcību? Piekrītat tam, ka cilvēki var viens otru mainīt, ja otra puse to vēlas?
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tas brīvības došanas variants nestrādā, īpaši, ja cilvēki pēc raksturiem ļoti atšķirīgi un katram ir savas vēlmes. Ne velti ir tas vārdu salikums - sievietes viltība!