attieksme vienam pret otru un vai reāli ko glābt?!

Nu, bet galvenās problēma sākās tad,kad tu pārtāji pievērsties vīrietim un atteici viņu pat samīļot, ne tā?

Grūti jau tā pilnīgi neko par jums abiem nezinot te baigi kaut ko ieteikt. Gan jau arī tavs vīrs kaut ko darīja un kaut kā palīdzēja.
Diskusijas sākuma tomēr tu lielāko vainu uzņemies pati. Kā tad galu galā ir? Kurš ir vainīgs, ka attiecības jums ir tādas kādas tās ir tagad? Ja tu uzvestos savādāk, būtu bijis labāk vai tomēr tāpat notiktu tas, kas tagad notiek?

Diskusijas sākuma tomēr tu lielāko vainu uzņemies pati. Kā tad galu galā ir?

kad vaino tikai vīrieti, tad vainu uzņemas arī autore pati. Kad vaino autori, tad vīrietis tomēr ir lielāks bubulis.:D

čāča, nu ja... :D

Autore uzņemas vainu jo daļēji apzinas ka ir vainīga, bet aizstāv savu vīrieti arī, jo lai gan viņš viņai liek justies slikti pašlaik, tomēr viņa viņu mīl. Es vispār uzskatu ka abas puses ir vainīgas, nav ne labais ne sliktais, jo šo situāciju nevar uzgāst tikai ar sievietei virsū, attiecībās ir divi cilvēki, nevis viens, katram gan jau bija sava daļa vainas.

Nu neviens jau nesaka,ka tikai viņa ir vainīga, bet nu uz diskusijas beigām sāk likties,ka lielākais vaininieks ir vīrietis tomēr. Cūka tāds :D neko nedara un nav darījis gan jau. Ja abi, tad abi.

Nu bet kurai sievietei tad negribas ar kādreiz pačīkstēt par savu vīrieti. Un varbūt tā ar ir, ka viņš pavada visu laiku tik strādājot + trennējoties un brīvdienās tusējoties un mājās pāris minūtes ar bērnu pačubinās un sjo, bet ir jau ar mātēm grūti ar to bērnu dienu dienā ņemties, it īpaši ja ir kašķīgs bērns. Un tas jau būtu tik normāli ja laiku pa laikam tēvs uzņemtos parūpēšanos par bērnu lai ar māte var atpūsties, kaut vai tajās pašās brīvdienās. Bet kas tad īsti tas ar ir par vīrieti kas labāk izvēlas tusēt visas brīvdienas nekā pavadīt tās ar savu bērnu.

Protams ka nav tā ka neko viņš nedara - strādāt jau strādā, bet runa par visu pārējo brīvo laiku.

Es godīgi pasaku ka es par bērnu nevarētu rūpēties dienu dienā, man vajadzētu kādreiz ar pārtraukumu, un arī tad pēc tam vispār nebūtu prātā kaut kāda čubināšanās vai pat sekss.

Viņa nevar pateikt ka abi ir vainīgi jo viņa pati jūtas vainīga, bet tad kad uzreiz sāk visi teikt ka vīrietis ar gan jau nav ideāls, tad ar viņa sāk iedomāties, ka tā ar varbūt pat ir viņa tik to īpaši neievēro. Vienkārši tiešām abi ar ir vainīgi, katrs savos nedarbos.

Es tik ceru ka tas viņas puisis ir piedzēries nevis laiž pa kreisi, tas lūk būtu skumji :(

Nu, bet tāpēc jau cilvēkam ir dota mēle, lai laicīgi varētu pateikt visu, kas uz sirds. Protams, ka ar bērnu vienai tikt galā ir ļoti grūti. Bet kāpēc nepalūgt vīrieti palikt mājās, bet pašai tikmēr aiziet uz sporta zāli? Un vēl daudz tādu sīkumu un nianšu, ka beigās sanāk, ka vīrietis gan ir cūka, bet sieviete pati pieļāva, lai viņš par tādu kļūtu...

Neapskaužama situācija, bet nu - pati vainīga. Bērnam piedzimstot, viņš nav vienīgais, kam vajadzīgs sievietes mīļums un uzmanība. Ģimenē ir 3 cilvēki, nevis mamma un bērns. Sieviete ir tā, kas rada māju sajūtu mājās. Ja pie tās vairs atgriezties negribas un vīrietis labprātāk ir prom no mājas, kaut vai tikai sēžot kāpņu telpā, tā ir ļoti ielaista problēma un drīzāk, ka situācija vairs nav risināma. Bet nu - mēģināts nav zaudēts.

Reti kurš vīrietis spēj saprast sievieti pēc dzemdībām. Uz to nevajag cerēt un nevajag gaidīt no viņa nez kādu palīdzību šajā sakarā. Sievietei diemžēl pašai ar to ir jātiek galā, bet nevis tā, ka visas rūpes jāuzņemās pašai, bet gan daļu brutāli deleģēt vīrietim un punkts.

+++

Četri gadi četrās sienās ar mazu bērnu, virtuvi, vakariņām un netīro veļu ir morāli degradējoši.

(Atvainojos par šo frāzi visām meitenēm, kas no sirds izbauda mājsaimnieces lomu, bet ne visas tā var un spēj. Tās nu arī degradējas)

Neons pareizi saka - nu nesaprot vīrietis, ka sieviete, kas taču visu dienu vienkārši tusē mājās ar bērnu, var būt pārgurusi ne tik daudz fiziski, kā morāli. Vainīgi visi, sievieti ieskaitot - tepat forumā bieži redzamas lepnas frāzes "viņš man PALĪDZ ar bērnu!". Redz kāds labs - palīdz. Nevis izdara savu daļu darba.

Puisim arī ir tikai (!) 27, jau četrus gadus bērns, jau septiņus - nopietnas attiecības. Mani nemaz nepārsteidz, ka viņš ir atradis jaunus draugus ar kuriem dzert un justies brīvam, jautram, laimīgam. Un nevis kā ģimenes tēvam un apgādniekam.

Vienam palīdz spēriens pa pakaļu - draudēšana izmest no mājas vai pat izmešana, citam palīdzēs ekstra mīļums, kurš variants strādās uz konkrēto vīrieti, to tev forumā neviens nepateiks.

Es tev ieteiktu sākt ar sevi - 4 gadi ir jau liels cilvēks, ejat abi cilvēkos, kursiņos, skoliņās, nostādi vīrieti fakta priekšā, ka turpmāk sestdienās tu apmeklēsi manikīra/franču valodas/grāmatvedības kursus, un kļūsti atkal interesanta pati sev.

Lūgums neapvainoties, es tā rakstu, jo pati šobrīd lēkāju pa tādiem pašiem grābekļiem. Ļoti labi zinu, kā tas ir, ka nav emocionāli spēka priekš sevis uztaisīt neko vairāk, kā tēju ar šokolādīti, bet vīram garšīgas vakariņas galdā tomēr tiek sarūpētas. Un viņš, maita, nesaprot, kā es jūtos!!! Saka - kāpēc tu nevari paēst ar mani? (Diezgan loģiski, ne?) :) Tā ka, domāju, pirms sākt uzstādīt vīrietim ultimātus, vajag sākt ar sevi. Ja tev priekš sevis vajag laiku, tad nostādi vīrieti fakta priekšā, ka sestdienās bērns ir viņa pārziņā. Un ej lielajā dzīvē. Tad tas, ka viņš grib iedzert ar draugiem, tevi satrauks daudz mazāk. Viņam, savukārt, daudz vairāk gribēsies samīļot priecīgu, smaidīgu un enerģijas pilnu tevi, nevis izspiesto citronu.

Esmu jau kādu laiku augšā... Iekšā viss trīc un domas maļas kā gaļmašīna, ko darī un kā darīt, jo pa lielam, ja viņš izrunātos ar mani, tas atrisinātu visu, kaut vai tad es redzētu vai vispār ir cerība kaut ko saglabāt un tad gan mainītos no visas sirds, bet kamēr ir pilnīga neziņa, vispar nekā, man rokas ir sasietas.. Jo kaut vai dēla dēļ ir jāizrunājas, viņam nav jāiet tam cauri, deļ vecāku kļūdām..

Aizrakstīju viņam, ka lai lūdzu brauc mājās, ļoti gaidam viņu. Nu cerams, ka atbrauks.

Liels Jums paldies par viedokļiem, tie tiešām ir ļoti noderīgi un protams būs patīkami, ja turpināsiet tos izteikt, ja ir ko vēl teikt :)

Cilvēks var būt dusmīgs, nepmierināts, aizvainots un vēl viss kas, bet šitā mukt prom no savas ģimenes, nu tā nedrīkst, man būtu pilnas tiesības tagad būt dusmīgai un zibeņus spert gaisā, bet es vēl esmu mierīga, jo centīšos panāk mūsu sarunu šodien..

Tik vispirms nebrūc ar sarunu virsū :D paskaties kāds viņš ir un tad skaties vai vajag sēsties pie apaļā galda.
Ja jūs šķirsieties, tev būs, kur iet?

un kāds iznākums šim visam?

Tik vispirms nebrūc ar sarunu virsū paskaties kāds viņš ir un tad skaties vai vajag sēsties pie apaļā galda.
Ja jūs šķirsieties, tev būs, kur iet?

Nē, nē, uzreiz ne :) paskatīsos kas ar vinu, kāds ir utt.
Nav kur iet, tapēc tas viss vēl sarežģītāk, vai nu dzīvosim kopā kamer es atrodu mums ar bernu citu dzivesvietu, vai vins aizies pie mammas padzivot kamer atrodu ko citu, vai varbut vinam pasam ir variants.
Bet tš, kā man nav milzīgi ienākumi arī ieskaitot alimentus nepavilkšu viena īrētu dzīvokli, tapēc būs vēl jākārto pabalsti, riktīga bagāža nāk līdzi ar problemam.

Labs žests vienmēr nostrādā... :)

Interesanti cik no Jums var pacelt roku, ka godīgi pēc puiša divu nakšu pazušanas sagaidītu ar platu smaidu, mīļu buču un saldu kūku!!? Būsim tak godīgas, lielākā daļa noteikti spertu zibeņus.

krista, iespējams mana nostāja šajā gadījumā būtu savādāka, ja es identisku situāciju nebūtu redzējusi dzīvē no malas katru dienu. Piedzimst bērns, māte rūpējas par mazo, mājas tīrību un ēdienu, bet vīrs tikmēr strādā. Atnāk no darba un sagaida, ka viņam gan ēst uzliks, gan arī savāks visu pēc viņa. Un tad vēl nedaudz papļāpās, samīļos, varbūt vēl kaut ko. Bet reāli mazs bērns jau tā pa dienu nodzenā, kur nu vēl pārējie pienākumi. Dienas beigās cilvēks ir gan fiziski, gan garīgi iztukšots, pret to vīrieti jau riebums sāk rasties, jo palīdzība, pat interese pret bērnu ir pielīdzināma nullei. Es, protams, nezinu vai autorei bija tieši tāda situācija, bet kopumā saprast varu.

Paskatāmies 100 gadus atpakaļ. Sievietēm laukos bija pa 7 .. 9 bērniem, veļas mašīnu nebija, pašām bija govis jāslauc, 'ēst jāgatavo un veči bez gultas priekiem arī gan jau nepalika, bet šeit Ohhhhhhh! Viens bērns, visa sadzīve - sakārtota, bet mammīte vakarā nu jau morāli un fiziski iztukšota, utml. Nezinu, kas ir noticis, bet laikam jau taisnība šābrīža 30gadniekiem - vīriešiem, ka normālu meiteni vairs atrast nav iespējams.

Autorei.
Varu Tev novēlēt tikai vienu. Visu nelasīju, bet vēl vakardien par to šeit nekas rakstīts nebija. Novēlu Tev, lai viņam vēl nebūtu tā, kā man bija ar pirmo sievu.
Nepilnu trīs gadu laikā viņa, piepalīdzot viņas mātei, ar vispretīgākajām metodēm mēģināja pavilkkt mani zem kurpes papēža. Tad izgadījās tā, ka bija jāaizbrauc un jāaprunājas ar vienu savu nākamo darbinieci, un tā kā tā bija svētdiena, tad saruna notika pie viņas mājās. Pārgājām pie personīgas dabas jautājumiem, un man SALīDZINāJUMā AR TO, KAS BIJA PIE SIEVAS, viss likās tik forši, ka es vienkārši NEVARēJU ATGRIEZTIES MāJāS. Kaut kāds dzīvniecisks reflekss, bet, ja būtu jāatgriežas, tas būtu tāpat kā atgriezties cietuma kamerā pēc nedēļu izbaudītas brīvības. Arī vēlāk viņa dievojās, ka mīl, ka visu ir sapratusi, it kā ar prātu varējām visu sākt no jauna, bet es nespēju, morāli nespēju atgriezties tai pašā vidē, kura zemapziņā asociējās ar to, kas iepriekš noticis. Ja Tavam puisim vēl nav izstrādājies tamlīdzīgs reflekss, tad viss ir kārtībā, - tad ir vēŗts mēģināt. Jebkurā gadījumā neklausies tajās, kuras Tevi aicina izdarīt galīgos un tālejošos secinājumus pēc vienas sarunas, pēc nedēļas vai pēc mēneša! Tik ātri viņš netiks vaļā no visa negatīvā, kas krājies 4 gadu garumā. ja gribi ko saglabāt, varbūt būs vajadzīgi pat gadi. Citas viņam var arī nebūt, bet ir variants, kad ir pārsāpējis un kļuvis vienalga. Arī tad ir nokavēts. Bet nu, lai Tev Tava sīča nākotnes vārdā veicas! Pēc maniem novērojumiem neviena vientuļā māte normālu DĒLU uzayudzināt nav spējīga.