attieksme vienam pret otru un vai reāli ko glābt?!

Es nedomāju ka aiziet ir vieglāk, tas drošvien kā kuram, grūti ir pārkāpt sevi, vienam tas būtu attiecībā uz šķiršanos, citam par otra atgūšanu. It kā jau pēc visām gudrajām grāmatām tā nevajadzētu būt, ka kādam par kādu jācīnās, bet ne visi māk dzīvot kā pēc grāmatas. Es ja ļoti vēlētos to cilvēku un vēl bērns, kas ir arī gana spēcīgs pamats, darītu visu no vislabākās sirds. Un pat ja to nenovērtēs, zinātu, ka mēģināju....

Bet bērns-vel zīdainis vai jau gadi?

Un pat ja to nenovērtēs, zinātu, ka mēģināju....

arī jā, zināšu, ka darīju visu.

būs 4

Mēneši vai gadi? Ja mēneši, tad saprotams, bet ja gadi, tad ūūūū, smags darbs.

gadi.
nu nav jau taa, ka cetrus gadus viss slikti bija. Es visu so laiku nestradaju un tas arī ļoti ietekmeja mani.

Tu četrus gadus viņu atstāji novārtā, un viņš tikai tagad sāka šads palikt? Pacietīgs gan..

Viņš negrib runāt ar Tevi, labi, lai nerunā, neuzbāzies, bet paņem uzraksti viņam vēstuli ( jā, zinu vecmodīgi, bet reizēm darbojas), izstāsti tajā savas sajūtas, to, ka atzīsti, ka nebiji pret viņu tāda, kādu viņš bija pelnījis utt, pasaki, ka vēlies saglābt attiecības, ja tur ir vēl, kas glabjams, ja ne tad pārtraukt, nu vnk uzraksti visu, kas uz sirds, tikai nesāc viņam pārmest, un astāj viņam šo zīmīti kkur, tikai tā, lai viņs to arī ierauga, bet pati vislabāk neesi tad klāt, izlasīs apdomāsies, un tad varbūt arī pats vēlēsies parunāt.

Un ja raksti, tad tikai nedomā minēt bērnu kā attaisnojumu savai uzvedībai un attieksmei! Varbūt tad nostrādās.

Man liekas,ka viena no vislielaakaam kluudaam ir tiesi taa,ka peec beerna piedzimsanas,visa uzmaniiba tiek veltiita beernam!Tas viirs faktiski ir nostaadiits otraa plaanaa...!

uj...lasōt pat skumji palika. šis ir tas,ko man mamma ir iemācījusi,ka vīrietim ir jābūt pirmajā vietā, lai attiecības būtu laimīgas..ja laimīga mamma un tētis, arī bērniņš būs laimīgs.:)
Nav jēgas te strostīt un teikt, cik autore stulbi rīkojās - viņa to tāpat zina, bet nu..es cīnītos. Vai nu gribi, vai nu negribi..kaut kādi EGO un citi štrunti jāmet pie malas, lai pēcāk nav jāgaudo pret mēnesi. Sāktu ierosināt, ko padarīt brīvdienās, vairāk ietu mīļoties...labi, atteiks brīvdienu plānus, bet pieejot, noskūpstot taču kaktā negrūdīs, sejā nesitīs, ne? Nu tad pacietību un liec justies viņam kā vīrietim.

Gribās samīļot, pateikt kaut ko jauku, bet bail, jo bail no atraidījuma...

Nuuu, sorī, nāksies norīt to savu krupi

ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties

pat reāli gribētos teikt, lai izbaudi tos pirmos pāris atteikumus un saproti, cik tas sāpīgi... un tad saproti, ja tas tā bijis mēnešus, gadus...
Tak što met pie malas visus savus egoismus, ja vēlies vīru paturēt, esi komunikabla, jautra, smaidīga ar viņu, lieki nepārmet, radi patīkamu atmosfēru mājās.
Bērnu esi gana izčubinājusi (ne jau ar domu, ka tagad pavisam jāatstāj novārtā), bet tagad to enerģiju kādu laiku, vismaz kamēr izdodas/neizdodas kaut ko saglābt, primāri novirzi vīram.

Caca-man arii to iemaacija mamma!Kaadreiz domaaju,ka loti labi ir ieklausiities pat vecmaaminu padomos,jo vinaam laikam bija ,vareetu pat teikt talants ,saglabaat attieciibas,lai ka nu kuro reizi bija gaajis...!
Beernins muus dara loti laimiigas,tas nenoliedzami,bet reizeem aizmirstam par visu paareejo uz pasaules-kaut vai paruupeeties par savu izskatu arii.
Iemiileesanaas laikaa visas sievietes loti censaas sevi uztureet formaa,bet kad tas viirietis dabuuts un jau vairaaki gadi kopaa,kaut kas notiek-ne vairs tas izskats ,ne uzvediiba....!

Es ceru, ka pati saproti, ka jāmainās Tev. Viņa attieksme pret Tevi ir tikai tavas uzvedības/ rīcības sekas. Apskaušana, mīļošana īpaši nepalīdzēs, jo cik saprotu, ka tā zāģēšana ilgusi ilgāku posmu. Tici man, viņš nav suns, kas pēc 5 minūtēm aizmirst pārdarījumu un skrien pakaļ. Tā nerunāšana par attiecībām ir fantastisks aizsargmehānisms, ar vai bez mīļākās. Tev jāparāda, ka vēlies mainīties un galvainais to arī noteikti pildīt.

Emmanuelle- es kādreiz spurojos pretī visam, ko mamma man mācīja...teicu,ka tagad citi laiki un cita dzīve, bet tagad, kad man gadu ir tik, cik viņi ir, kad mani plāni attiecībā uz ģimenei ir tādi,kādi tie ir, es saprotu, ka tajos laikos sievietes bija daudz gudrākas un uzsūcu visu,ko man mamma cenšas iemācīt.

Caca-man prieks par tevi!Veel viena lieta,kura pazudusi muusdienu cilveekiem-pacietiiba!Nav pacietiibas ieklausiities otraa cilveekaa.

Es rikotos drastiski jo zaudet jau nav vairs ko.
Vienu vakaru pateiktu, ka mans ir jaizrunajas jo mus vieni berns, ka man tada skraidisana apkart nav pienemama katru nedelas nogali. Lai vins beidzot beidz spiteties jo ari tu esi piekapusies un sakusi sarunu, ir jaruna un tu neliksies miera kamer viss netiks noskaidrots. Ja vins visu laiku tielajas, pateiktu ta - ja tev ir sada attieksme es noprotu, ka meginat tu neko vairs nevelies un mums ir jaskiras jo es sadu attieksmi vairs nevelos paciest. Mes abi esam pielavusi kludas, bet ja tas risinat gribu tikai es, nekas nemainisies jo attiecibas ir divi. Es rit(piemeram) saku meklet vietu kur parvakties. Ja tomer pardoma un velies izrunaties, es tiesam gaidisu sadu tavu soli, ja nevelies, centisos ar so domu sadzivot un skiramies.


Viss!

Un zini, es vienkarsi pieietu kadu vakaru klat un apskautu, ta no sirds un vala nelaistu. Ticu, ka virietim butu soks un gan jau censtos izrauties, teiktu, lai beidz akstities un liekas miera, bet es nelaistu. Un ja virietim sieviete rup, paies bridis un vins atsauksies. Ja vinam jau ir vienalga, to jutisi. Apskaviens patiesiba ir loti intims zests. Ir vairak jarikojas nevis jamegina rikoties.

Ja godigi, es pilniba izprastu virieti ja vinam tiesam butu cita, nu cik ilgi sita var :) Otras puses atraidijums un vienaldziba sap vairak neka tad ja kads tevi ta no sirds butu atspardijis.

Nuuuuu laikam izskatās trakāk nekā patiesībā ir :) nav tā, ka esmu bijusi ledusauksta visus četrus gadu. Es vienmēr uz visām jubilejām pacenšos pārsteigt, katru tēva dienu arī, pat 23 februārī uzdāvinu kaut ko, kaut arī negāja armijā. Un nav tā, ka visu laiku atteicu, biju arī mīļa un jauka, arī seksā biju laba, ne vienmēr protams. Nevajag tik ļoti mani nosodīt, jo es arī daudz esmu darījusi attiecību labā. Arī tagad katru dienu taisu viņam līdzi pusdienas, lai arī mums ir krīze vai kā to nosaukt. Runāju mierīgi un tā itkā viss būtu labi.

Es pat nezinu ko daŗitu tavā vietā, godīgi sakot es apbrīnoju ka tas vīrietis vel ar tevi ir kopā, es laikam tādu atieksmi gadiem ilgi dēļ bērna nevarētu paciest. Toties tas nozīmē ka mīlēt viņš tevi vel mīl, vienīgais vai mīl kā sievieti, vai kā jūsu bērna māti.

Ja vīrietis ar mani nevēlētos runāt par radušos problēmu, vai ar atraidītu katru reizi kad censtos viņam ko labu izdarīt, ja baidītos ka mani sāpinās un izvedīs no rāmjiem ar atraidījumu, es laikam uzrakstītu viņam vēstuli, kaut vai pa 10 lapām, pasakot visu kā tas ir, gan atdzīstot savu vainu gan arī lūdzoties piedošanu un lai dod iespēju velreiz sākt, kā no jauna, ka nevēlies bērnu šķirt no tēva un nevēlies lai jūs šķiraties vai esat tik vēsi. Galvenais lūgt viņam piedošanu un iespēju censties ko mainīt uz labāko.

Goda vārds tas ir vienīgais ko es spētu darīt ja mani vispār tik pat kā ignorētu kā cilvēku, it īpaši ja es pati būtu pie tā vainīga, un zinu ka nespētu par to runāt ar otru pusi bez strīdiem. Dažreiz uz papīra rakstīto cilvēki labāk uztver nekā ar vārdiem teikto, jo ar vārdiem teiktais dažreiz liekas aizvainojošāks nekā patiesībā domāts, un tu šo puisi esi gana ar mocijusi, ja ar viņš tevi vairs nemīl, tu tiešām nevari nevienu citu vainot kā sevi pašu, un tas ka kadrā nāca bērns nemaina to faktu.

Aronija

Par vēstuli ļoti laba doma :) paldies. Iedotu līdzi uz darbu pie pusdienām, lai izlasa darba laikā(esmu jau tā darījusi, ļoti sen, protams izlasīja, bet viņam tas īsti nepatika, jo tad man pārmeta, ka es protu tikai rakstīt nevis runāt).

Nē es nerakstīšu nekādus attaisnojumus kur nu vēl par bērnu, bērnu netaisos jaukt iekšā.