Ja juus iekristu akaa uz 15 dienaam?

Atgādina A. Bela "Būri".
Ko es darītu - sākumā censtos tikt augšā un kliegtu, tad raudātu, psihotu un censtos uztaisīt pašnāvību, cerētu, ka tā sanāks. Es nedomāju, ka spētu būt mierīga, prātot ilgi ārā tikšanas iespējas, domāt, ka dzeršu lietus ūdeni utt., tāds savaldīgums nav manā dabā īsti.

Es pirmaas dienas noteikti sevi lamaatu peedeejiem vaardiem par to, ka iekuulos taadaa kjezaa un tad arii pie reizes domaas izlamaatu arii visus paareejos, kuru darbiibas veicinaaja manu iekrishanu akaa. Protams, meeginaatu izliist un beigaas ar asinjainaam rokaam un kaajaam seedeetu stuuriitii un pieveerstu uzmaniibu jebkurai skanjai, ja nu kaads naak un vajag skalji saukt. Ap kaadu 8 dienu jumts buutu aizbraucis un dariitu kaut ko nelogisku, piemeeram, no zariem saaktu piit grozinju vai kaut ko tamliidziigu.

Es nespeeju neiekomenteet:DVispaar loti interesanti iedomaaties tiesaam sevi sajaa situaacijaa.Peedeejaa laikaa vispaar biezi iedomaajos sevi dazaadaas situaacijaas-kaa buutu,kaa justos ,ja buutu Meksikaa tagad,vai te Colorado pusee utt
Par teemu-es laikam meeginaatu sevi "sanemt rokaas"-ar psihosanu noteikti pazaudeetu energiju.Pirmajaa briidii noteikti plaanotu,kaa tomeer vareetu izrausties araa,bet ja nee,tad meeginaatu ieklausiities katraa skanaa,lai peec iespeejas vareetu saukt peec paliidziibas!
Laikam par daudz esmu saskatiijusies "Criminal mind"!:D

šausmas! Viens no ļaunākajiem murgiem noteikti. Un jā, psihei būtu trieciens viennozīmīgi. Un ikvienam.
Es domāju,ka būtu tā:
1. diena- šoks, kliegšana, psihošana, raudāšana
2. diena- joprojām šoks, bet tad cenšanās sevi nomierināt.
3. diena- ķermenis sāktu čakarēties- bads, krampji, aukstums. Bet sāktos tas, ko Emanuelle saka- mēģinātu domāt reāli, savākties, enerģijas taupīšana. Loģiskā saprāta ieslēgšana.
Un tad jau tālāk aizietu ciet- bercerība, visu iespējamo situāciju izplānošana. Vēl noteikti būtu halucinācijas, kas sauktas par "cietumnieka kino". Ja cilvēks pavada nemainīgā telpā ilgu laiku, tad tās sākas- rādās bildītes, kas papildina vienmuļo vidi.
Apātija, bezcerība, bet tajā pašā laikā- izdzīvošanas instinkts.

Nav nemaz tik viegli sevi nogalināt

Njā, man laikam tāpat kā Kristai - jumts aizbrauktu pēc 10 dienām. Es vispār esmu tāda kustīga persona, nemiers ir jau no tad, ja 24h esmu nosēdējusi mājās, neizejot kaut uz veikalu.
man tur būtu totāls čau!

Twiddy-mums visu laiku raada par "tavu pusi"-sausmas ,cik daudz tuuristu iespruudusi-netiek ne uz prieksu ne atpakal!
Gruuti jau iedomaaties sevi saadaas situaacijaas,bet peec piemeeriem spriezot,izdziivo cilveeki,kuri ir maacejusi "savaakt sevi"!

Emmanuelle, jā! Tiesa manā pilsētā viss ok. Bet draugi tur bija brīvdienās, uz valsts neatkarību. Un stāstīja, ka tas ir trakākais, kas dzīvē piedzīvots.

Twiddy-man liekas,ka tiem cilveekiem,kuri piedziivojusi kaut ko taadu...tas paliek atminaa uz visu muuzu!
Kas ir lielaakaa veertiiba-muusu dziiviiba...lai ,cik banaali arii tas neizklausitos!Te vairs nav ne bagaato ,ne nabago-visi ciinaas par vienu-savu dziiviibu!

nedomāju, ka psihotu. racionāli darītu visu, kas ir manos spēkos, lai pievērstu sev uzmanību, dabūtu ūdeni, ēdienu. ēstu kaut vai sliekas. un droši vien izvērtētu visu savu līdzšinējo dzīvi un paskatītos pati uz sevi ar citām acīm.

domáju, ka méginátu izrápties visu laiku. nepsihotu un neraudátu, jo tas neko nemaina un nepalídz. domáju nojúgtos átrák neká 10 diená, iedomájaties, cik tá diennakts bús gara, ja jásézh viená vietá, tumsá, aukstumá...

Ir tāds raidījums/seriāls "izdzīvotāji", lielākajā daļā gadījumu es domāju,ka nojūgtos, bet tur cilvēki tomēr cīnās un izglābjas, dažreiz pat apbrīnojamos veidos.

Visticamak caur kliegsnau, asaram, lamasanos meginatu kautkada mistiska veida list ara lidz speki pazud.

Mani tieši vientulība un stresa situācijas dara stipru.
Domāju, ka pavadītu laiku, domājot un mēģinot tikt ārā no akas.
Nekad neesmu mīlējusi cilvēku sabiedrību, tāpēc domāju, ka nesajuktu prātā, taču , kad būtu tikusi prom, būtu priecīga, ka arī šāda situācijā esmu spējusi saglabāt mieru un izkulties. Ja netiktu prom, tad mēģinātu tikt prom līdz brīdim, kad iestājas nāve. Noteikti nepadotos.

Kaut gan tā ilgā vientulība ir ļoti interesants temats :) Manuprāt, lai izturētu ilgu pilnīgu nošķirtību no ārpasaules, ir jābūt tiešām spēcīgam raksturam un zināšanām par savu iekšējo pasauli, citādi var sanākt sajukt prātā..

droši vien, ka kliegtu līdz nāvei :D

Nenormaali lamaatos no saakuma. visu laiku. Tad es meegjinaatu izgudrot veidu kaa tikt aaraa. Tad es nezinu, laikam raudaatu, psihotu. Iespeejam, mati nosirmotu nu taa

up

darītu tā

Gan jau, ka sākumā būtu histērija. Kad nogurtu, visdrīzāk sāktu apcerēt aizvadīto dzīvi, kas pareizs izdarīts un kas nepareizs, varbūt bada, slāpju un aukstuma priekšā izkristalizētos kāda spoža filozofiska doma. Un jā, es arī lūgtos - grēku piedošanu utml.

Būtu traki. Domāju, ka periodiski mītos cenšanās saglabāt mieru un domas par nāvi un skeletu akā. Noteikti pārdomātu visu savu dzīvi un klusībā vēlētos tikt izglābta, lai varētu vēl satikt savus mīļos.