Man ir kkas līdzīgs. Kad vēl mācījos, nestrādāju sanēmu apg.zaud.pensiju-gandrīz 100ls mēnesī. Puiša dēļ (nedzīvojām kopā) mani, maigi sakot, palūdza iet prom no dzīvokļa (sīkumos neieslīgšu). Pārcēlāmies pie vina (t.i. uz viņa vecaku māju). par dzīvošanas apstākļiem nerunāšu, pārāk skumji tas ir). Pats viņš vēl mācās, bet es meklēju darbu. Kā jau mūziķis, šur tur spēlēja, pelnīja naudu, bet pārsvarā dzīvojām no maniem 100ls un no tā ko mana mamma man atsūtija (jo vēl meklēju darbu).
Pa vasaru, draugs piestrādaja, bet to algu es tā arī neredzēju, jo visa nauda aizgāja ātro kredītu atmaksāšanai. Tos kredītus ņēma, lai būtu ko ēst nopirkt, jo es jau sāku scēnas, ka nevaru mūs abus uzturēt, kamēr viņš ēd 3 cilvēku porciju.
Tagad, jau brītiņu nesaņemu to pensiju, jo mācības beidzās, aktīvi meklēju darbu un tā. Naudu man sūta mamma, bet tāpat, lielākoties sanāk, ka es pērku ēdienu un visas nepieciešamās lietas dzīvošanai.
Nav jau tā, ka tikai un vienīgi es pērku visu, viņš arī, bet es lielākoties. Un jēgas runāt nav, tad sākas pārmetumi, bļaušanas un tiks panemts kārtējais ātrais kredīts (jau tagad ir sakrajusies smuka summa viņam). un man nekas cits neatliek kā vien pirkt ēdienu par savu naudu.
AI. Man vnk nav kam izkratīt sirdi. tik daudz kas sakrajies... ak..