Esmu ar savu puisi kopā jau 2 gadus, kad bija pusotrs gads tad izšķīrāmies, bet pēc 2 mēnešiem atkal sagājām kopā, iemesls kpc vēlējos šķirties bija - greizsirdība, ļoti ierobežoja (nevarēju pat ar draudzenēm pasēdēt iedzert šampīti), iziet ārā pastaigaties, pat dr.lv es vairs nebiju, rutīna, kaisles zudums. Tgd pēc atkal saiešanas kopā ir pagājis pus gads, jūtu, ka mani atkal nomoka domas, par to vai vēlos būt kopā ar viņu, jo es nevaru pašsaprotamas lietas darīt - aizbraukt ciemos pie draudzenēm bez viņa, nerunāsim vsp par izklaidēšanos retu reizi. Esam vienā vecumā, vnm esmu bijusi diezgan atbildība un pieaugusi, brīžiem mani nokaitina tas, ka redzu, ka viņš vēl nav pieaudzis, kad bijām pašķīrušies man tajā laikā bija tāds romāniņš ar vienu vecāku puisi (8 gadus vecāks), tas bija pavisam kkas cits. Atceroties tirpiņas pat skrien. Domas par šķiršanos mani nodarbina kopš brīža kad atkal sākām dzīvot kopā - viss ta pats. Kur visi viņa solījumi kad gribēja mani atpakaļ? Viss ir tpt kā agrāk, jūtos ka es nebūtu es, esmu vnm bijusi sabiedriska un jautra, apkārt vnm bija draugi, braucu pie radiem, bet tgd atkal kā izolēta no visa tā! Ja viss kā agrāk, tad jau lkm ir jāsaprot, ka arī nekad nekas nemainīsies! Vai kādai ir bijis līdzīgi?
10
