Raudulīgums

Es esmu ļooooti raudulīga. Pat neatceros pēdējo dienu, kad nebūtu kādu asaru nobirdinājusi. Filmās arī raudu, bet parasti tie ir kaut kādi sadzīviski sīkumi, kas man sāp, izraisa dusm as, kremt utt..Parasti tas ir saistīts ar manu draugu, kuram liekas, ka viss, ko viņš dara, ir pareizi, un es esmu pārāk liela pinkšķe. Kas principā arī varētu būt taisnības.

esmu raudulīga. neteiktu, ka gluži par katru sīkumu raudu, bet to sīkumus sakrāju sevī un tad kad mērs ir pilns, pie nākamā sīkuma raudu tā it kā dzīvei beigas.
pie labām filmām vienmēr raudu. tā kā varētu teikt, mans mīļākais filmu žanrs ir drāma, pie visām savām top10 filmām esmu piņņājusi.

Ar mani ir savdabīgi - esmu jūtīga, bet neesmu emocionāla.
Raudu es reti un parasti vairāk par dažām asarām nesanāk. Un arī tad lai tas notiktu, ir jābūt tā, ka ir pamatīgi sakrājies. Labprāt spētu izlādēt negatīvo raudot biežāk.

Esmu raudulīga PMS periodā un pilnmēness laikā. :D Citādi esmu diezgan savaldīga.

Esmu diezgan emocionāla un raudulīga :D Taču, es cenšos ievērot vienu noteikumu - nekad neraudāt publiski. Man nepatīk, ka citi cilvēki(vienalga, mans draugs vai kāds svešinieks uz ielas) redz mani raudam. Protams, ir bijušas reizes, kad neizdodas šo ievērot, bet kopumā - ļoti cenšos.

Gandrīz vienmēr slapjš acīs, skatoties stāstus par dzīvnieku patversmes iemītniekiem un bezpalīdzīgiem dzīvniekiem kopumā.

c_berry, muļķības, man neviens nav aizlaidies raudāšanas dēļ. Parasti vīriešiem patīk emocionālas sievietes.

Esmu emocionāla un raudulīga... :D:D

Neesmu diez ko raudulīga. Raudu tikai skatoties skumjas filmas un klipiņus, lasot aizkustinošas grāmatas, bet tas nenotiek diez ko bieži. Drīzāk kādreiz nobirdinu kādu asaru spilvenā, kad par daudz sakrājas. Nevaru izturēt, ja uz mani kliedz un nepatiesi apvaino - bimbāju tad ļoti.

Kopš esmu kopā ar savu draugu tā raudu daudz mazāk, arī pie filmām, pēdējā pusgada laikā vēl mazāk raudulīga esmu palikusi. Ir kāda filma pie kuras uznāk pa asariņai, bet uzskatu, ka esmu stipra, tāpēc varu sevi kontrolēt, it īpaši tagad esmu palikusi mierīgāka un neredzu jēgu raudāšanai tāpat vien, bet nu ja ilgi neesmu raudājusi, tad reizēm kā sāku, tad izraudos atkal pusgadam uz priekšu, bet tas parasti par nopietnām lietām.

Pati esmu rauduliga un emocionala, nu jau mazak ka agrak, bet tapat.
Bet teikshu, ka esmu laikam retaa meitene, kurai ljoti simaptizee, ja virietis nebaidaas raudat.Protams, ne jau raud pie katra sikuma un ari emocionalam vinjam nav jabut, bet, kad situacija ir atbilstosha un ir pamatigs iemesls, daudz vairak noverteshu virieti, kursh nebaidisies no emociju izradishanas, nevis tadu, kursh ar sakostiem zobiem turesies preti, jo ''ka tik nepazaudeju savu virishkjibu''.

21 gadsimtaa, kad kkada nesaprotama iemesla delj emocijas un jutas tiek uzskatitas par vajumu, pastavet par savam emocijam jau skiet ka varonjdarbs.

Man mana emocionalitāte netraucē, bet vistrakāk ir, kad es esmu tā, kura redz kad kāds cits raud. Es tajā mirklī nezinu, ko iesākt. Man tā ir bijis daudz reižu, ka kāds manā klātbūtnē sāk raudāt, bet es nezinu, kā lai viņam palīdz. Ļoti cenšos no šādām situācijām izvairīties, jo tas mani nostāda neērtā situācijā.

Diskusijas iespaidā atskārtu, ka nu jau ļoti sen neesmu raudājusi... wow... beidzot esmu happy :)

21 gadsimtaa, kad kkada nesaprotama iemesla delj emocijas un jutas tiek uzskatitas par vajumu, pastavet par savam emocijam jau skiet ka varonjdarbs.

Jā, tas tāds uzpiestais stereotips, ka visiem jābūt tieviem, smukiem un priecīgiem. Smieties sabiedrībā taču neviena nekaunās. Ar ko tad raudāšana atšķiras? Arī dabiskas emocijas.

Jā.. ak šis PMS !

Man gluži tapat kā autorei- varu sākt raudāt par niekiem.
Agrāk man tā nebija, bet tieši pēdējā laikā, es esmu palikusi tāāāda pinkšķe!
Nemāku galīgi savākt savas emociijas, man tas besī, kau negribu raudāt, asaras vnk birst.

Es arī šodien pamatīgi apraudājos...bet ne bez iemesla!

Kopš esmu prom no LV, esmu kļuvusi par tādu piņņu. Varu sākt raudāt par sīkumiem, tomēr nepatīk, ja kāds cits izņemot vīru, to redz.