Ko lai dara ar bijušo attiecību pierādījumiem?

Ja konkrētā manta vai bilde saistās ar kaut ko negatīvu, tad svied laukā.

Vispār, es izsviestu visu, lai nav nekādu vizuālo atgādinātāju, un sāktu dzīvi no jauna, jo lietas tomēr nes sevī tā cilvēka enerģiju, un ja tev tā vairs nav vajadzīga, labāk ir no tās atvadīties!

Izšķiro lietas, un bildēm un citiem mīļiem sīkumiem iekārto atmiņu kasti, kas izveidota no kādas kurpju kastes. Nebūs uz tām mantām katru dienu jāskatās, bet kaut kas atmiņām paliks :)

Bildes ara nemestu, neko nemestu. Ta tak dala tavas dzives.

Manu agrāko attiecību fotogrāfijas, vēstules, dāvanas stāv vecāku mājās bēniņos. Ir bijis brīdis, kad visu to gribēju izmest, bet tad izlēmu paturēt - ja nu vecumdienās sagribēsies pagremdēties atmiņās. :)

Man ir tieši tāda pati situācija. Tā kā atmiņas nav ne pa visam negatīvas, saliku visas mīļlietiņas vienkopus atmiņu kastītē. Nemestu ārā lietiņas, kurās cilvēks ir ieguldījis sirsniņu un darbu. Ja tas sagādātu negatīvas emocijas, gan jau izmestu, bet man personīgi tā nav. Taisnība. Jāsāk jauna dzīve, tādēļ katru dienu acīs tām nav jārēgojas.

Ja nešķīrāties ar naidu, tad saliec visu maisos un aizved uz laukiem, aiznes uz bēniņiem (nu, kur tev ērtāk). Sāpīgi būs skatīties uz tiem "pierādījumiem".

Bildes no bijušajām attiecībām stāv pie manas mammas. Man bija žēl mest ārā tās bija, jo tas ir mans dzīves posms, mēs tur abi izskatāmies jauni un skaisti. Tāpēc, lai tas viss paliek kā atmiņas un viss.
Par pārējām lietām pat neatceros, kur viss palika.. mīkstās mantiņas kaut kam atdevu no bērniem, dāvinātos sudrabus vairs neizmantoju, jo nēsāju zeltu tagad. Bija arī viena dāvināta zelta rokassprādze, bet tā diemžēl saplīsa.

Bildes stāv datorā, citreiz apskatos, kartītes kastītē. Principā, neko nemetu laukā.

Ne konkrēti šajā gadījumā, bet viena pārdoma man radās, lasot komentārus šeit un agrāk. Ar kādiem mežoņiem jūs esat bijušas attiecībās, ka pēc to beigām viss ir slikts, viss jāiznīcina utt.?

Es domāju, ka pamazām, pamazām. No sākuma sašķiro un izmet tiešām nevajadzīgo un lieko, traucējošo (no mantām); vēlāk nāks vietā jaunas lietas, kam būs jāatbrīvo vieta, un līdz tam laikam būsi atbrīvojusies no daļas emocijām par vecajām lietām. Un tā uz priekšu. Kāpēc šobrīd izmest lietas, kas noteikti asociējas arī par pozitīvām atmiņām ...

, bet viena pārdoma man radās, lasot komentārus šeit un agrāk. Ar kādiem mežoņiem jūs esat bijušas attiecībās, ka pēc to beigām viss ir slikts, viss jāiznīcina utt.?

+

No bijušo attiecību pierādījumiem atbrīvojos, jo nevēlējos, lai tā cilvēka enerģija, kas ir tajās lietās un fotogrāfijās, aizņem vietu manā mājā. Neredzu jēgu glabāt, ja attiecīgā persona izraisa negatīvas emocijas.

Laikam jau nemetīšu ārā.
Pagaidām ir sajūta, ja ķeršos klāt pie revidēšanas, būs ļoti sāpīgi. Jo atmiņas ir tiešām daudz un katra fotogrāfija var uzjundīt vecās sajūtas. Šķiršanās ir viena sāpīga padarīšana.

Ne konkrēti šajā gadījumā, bet viena pārdoma man radās, lasot komentārus šeit un agrāk. Ar kādiem mežoņiem jūs esat bijušas attiecībās, ka pēc to beigām viss ir slikts, viss jāiznīcina utt.?

Tas gan. Cik esmu runājusi ar draudzenēm, tad es esmu vienīgā, kura par savām bijušajām attiecībām un cilvēku varu pateikt tikai to labāko, jo reti nākas sastapt tādus puišus, no kuriem var kaut ko paņemt priekš sevis un kaut ko mācīties. Man viņš iemācīja skatīties uz dzīvi citādāk, labāk. Spēju tikai to visu atcerēties ar smaidu. :)

Visu izmetu bez žēlastības. Nebija nekādas vēlēšanās kaut ko paturēt. Protams, neizmetu uzreiz otrā dienā, jo vnk vispār pieķerties tām lietām negribēju. Bet kad saņēmos, tad vnk - neko nešķiroju, jo negribēju kkādus pagātnes kļūdu krāmus savā tagadnē un nākotnē. Tiesa, man nebija ntie maisi ar lietām. Kkāds viens mazais miskastes maiss sanāca. Normālākā skata mīkstās mantiņas vienīgi neizmetu, bet atdevu mammas draudzenes bērniem, lai spēlējas.
Bildes sadedzināju Jāņu ugunskurā. Negribēju izmest vnk miskastē, jo zinot, ka pa miskastēm arī šad tad kāds rakājas, negribēju, lai bildes ar manu seju kkur apkārt pēc tam mētājas.

Ja nevari izmest vai nevēlies izmest, tad glabā. Tas gan atkarīgs no tevis kā un kur, jo manuprāt, nav viena pareizā varianta, ka vajadzētu rīkoties.

Pietiek ar pilienu darvas, lai sabojātu mucu medus.
Tas par to, kāpēc var būt vēlme iznīcināt tos pierādījumus.

Es visas jaukās lietas atstāju bijušā drauga mājās. Nezinu,kas ar tām notiks tālāk.
Te palasot, gandrīz vai gribas paņemt sev, lai paliek atmiņā. :)

Man viss ir kkur sagrūsts. Parasti nedomājot sametu kkur, nepiešķiru vairs tām mantām baigo nozīmi, bet mest laukā arī nemetu. :D

Es izveidoju kasti, kurā sametu visas dāvanas, nieciņus, bildes. Tas tā - atmiņām :)

Ne konkrēti šajā gadījumā, bet viena pārdoma man radās, lasot komentārus šeit un agrāk. Ar kādiem mežoņiem jūs esat bijušas attiecībās, ka pēc to beigām viss ir slikts, viss jāiznīcina utt.?

Savāds jautājums. Man liekas, visvairāk te spēlē tas, ka ir sāpīgi atcerēties to cilvēku, emocijas. Ne visi šķiras ar labiem vārdiem, ne visi atiet 1 nedēļu pēc šķiršanās, ne visi ir abpusēji gribējuši šķirties utt.

Man radās jautājums, vai jums no katrām ilglaicīgām attiecībām paliek pāri lietas?