Kāpēc cilvēki ir tādi egoisti?

Jā, pasaule ir nežēlīga. Viss, ko vari darīt ir mainīt attieksmi pret to un uzaudzēt biezāku ādu.

Zinu, to jau sen esmu sapratusi. Bet kāds ir iemesls -kāpēc cilvēki tā dara? kā vispār nav kauna izmantot citus un tad vēl pasūtīt?

Es tiešām ceru ,ka karma nostrādā pie katra un nāk labais vai sliktais katram pēc nopelniem atpakaļ.

Ir nezeeliigi cilveeki un ir labi cilveeki. Laikam apgrozies nepareizajaa videe vai tev ir depresija un ar savu muuzjiigo ciiksteeshanu visiem esi taa apnikusi, ka neviens vairs negrib klausiities.

Nu vienkārši pati izturies pret viņiem tā, kā viņi pret tevi, tad varbūt izdarīs secinājumus. Neesi laba pret tiem, kuri nespēj paši to pašu dot pretī. Nesaku, ka tagad vispār nevajag uzklausīt pārējos, bet vajag viņiem kaut kā likt saprast, ka neesi bezmaksas psihologs.

Drīzāk tieši otrādi. Tie pret kuriem labi izturos ,vienmēr izturas pretīgi. Un ja esmu pret kādu tā riebīgāk ,tad tie atkal vairāk tieši novērtē.

kur taisnība? :D

Pēc pēdejā laika notikumiem savā dzīvē nonācu pie secinājuma - citiem esi vajadzīgs tikai tad, kad smaidi, priecājies, esi laimīgs, tiklīdz parādās kādas problēmas, novēršas visi.
Es arī esmu izrkatījusi sirdi un pretī saņēmusi tekstu, ka pārāk daudz čīkstu, lieki teikt, ka tam cilvēkam neko negribas vairs stāstīt.

"Izturēties pret citiem tā, kā izturas pret tevi" - Nenoliegšu, ka ir gribējies tā darīt, bet aptur doma, ka tad es būšu tieši tāda pati kā tie, kas mani aizskāruši, sāpinājuši un tml.

Tā diemžēl ir... es izslēdzu no apkārtējo loku netīkamus cilvēkus.. varbūt manā lokā nav daudz draugu.. bet tas mazumiņš ir labāks par negāciju izraisošu ''pūli'' :)

CrazyMonday

Bet tad kad citiem ir problēmas viņi vēršas pie tevis. Kāpēc vienam ir jābūt pasaules glābējam ,kas visus uzklausa un citi atsakās uzklausīt un mūždien staigā bāžot visiem savas vainas virsū?

Un kad man ir grūti nav neviena, visiem jāsteidzas, neviens negrib dzirdēt...

cosmo forums grib dzirdēt

Te jau atkal runa par egoismu - "viņu neuzklausīšu, bet kad man būs grūti, zinu ka viņa atbalstīs un būs blakus". Draudzība ar aprēķinu.
Kaut kur lasīju, ka ja cilvēks ir labs, sirsnīgs, tad viņam tādam jābūt pret visiem, nešķirojot cilvēkus.

heroin, ha domā grib dzirdēt? dzirdēt jau jā ,bet vai palīdzēt...

Nu labi. Es jūtos vientuļa un nevienam nevajadzīga. Jo neviens nevēlas ar mani runāt. Varbūt manā dzīvē ir melnais periods, bet tādi ir bieži ,tāpēc varbūt es esmu brāķis šajā dzīvē?

Ir visi iespējamie sīkumi ,kas liek man justies pretīgi un negribēt dzīvot. Nevaru atrast mierinājumu šobrīd. Īstu draugu man nav ,ģimene negrib mani uzklausīt, vīrieši ir kaut kur pazuduši un šobrīd ir pilnīgs klusums vai arī kaut kādi dīvaiņi raksta ,kas liek man justies vēl skumjāk, un visu laiku domāt - vai tiešām es esmu tik slikta? KĀPĒC? Man nav ne mīlestība ,ne īpašu talantu, ne laimes? Man nav nekā.

Bet vienīgais talants ar ko es lepojos un ,bet ko nest ir ļoti grūti- spēja visus sūdus paturēt sevī un izlikties ,ka viss ir kārtībā. Jo kā jau teicu, neviens negrib to visu dzirdēt. Bet realitāte ir briesmīga!

Un es atkal un atkal sevi mierinu un nomierinos un eju tālāk, par spīti! Bet vēl biežāk brūku, brūku un sabrūku! Un atkal ceļos...

Man nav ne mīlestība ,ne īpašu talantu, ne laimes?

Mīlestība aiz stūra negaida un pati nelec virsū, kad ej garām. Tā ir jāmeklē un jāatrod. Talanti paši no sevis nerodas - tie ir jāattīsta. Laime arī nemēdz būt tāpat vien - tā ir jāmeklē sevī. Atrodi kaut ko, kad jūties laimīga un attīsti šo sajūtu.

Gaušanās un čīkstēšana nevienu vēl nav likusi mīlēt, jo vairāk pesimisma no tevis plūdīs, jo vairāk cilvēkus atgrūdīsi.

Bet vienīgais talants ar ko es lepojos un ,bet ko nest ir ļoti grūti- spēja visus sūdus paturēt sevī un izlikties ,ka viss ir kārtībā.

Tas nav nekāds talants, tā ir sevis žēlošana un graušana. Atbrīvojies no šī talanta.

tie autores teksti, atgādina man vienu BIJUŠO draudzeni, un tāpēc arī bujušo..jo viņa tikai sevi uzskatīja par dzīves upuri, viņai nekā nav, nav un nav un darīt neko negrib, tikai staigā un čīkst, ka viņai nekā nav..tāpēc es arī pasūtīju, jo man apnika klausīties to negatīvo čīkstēšanu.. Man ir draudzene, kuru labprāt uzklausu kad viņai ir slikti, un viņa uzklausa mani. Tā ir draudzība. Bet no tādas draudzības kur viens sevi pataisa par upuri un dzīves cietēju, līdzīgi kā Tu, tiem arī nav to draugu...

vispaar jau pasauli vienaa dienaa nemainiisi, esot labs Tu rezultaatus redzeesi tikai ar laiku, un vispaar citiem darot labu nav jaagaida nekas pretii, bet gan jaadara tas no sirds un jaasanjem psham no taa piepildiijums, otram pat nav jaazina, ka esi vinjam paliidzeejis. kad cilveeks to saprot vinsh ljoti dveeseliski izaug. un pasaule tieshaam manaas.

Man ir ļoti līdzīgi. Starp citu, arī trūkst tagad labu draudzeņu.

Grozi kā gribi - realitāte tiešām IR briesmīga! Cilvēki piedzimst kā egoisti. Sliktākais jau tas, ka egoisms neizpaužas tikai otra cilvēka izmantošanā, bet arī visa samaitāšanā, tai skaitā dzīvnieki, daba. Taisnības pasaulē, kādu šādi pārdomu māktie gribētu redzēt, vispār nepastāv, pastāv citas taisnības, kas mums nepatīk.

Vienīgā izeja ir vienkārši nedomāt par realitātes briesmīgumu. Esmu ievērojusi, ka pozitīvie cilvēki ir 1) virspusēji - nesaukšu par muļķiem, bet vienkārši tādi, kuri nekad nav interesējušies par filozofiskām tēmām, viņi neņem pie sirds visādas nodevības un netaisnības utt., viņi uzskata, ka tādas pārdomas ir stulbas, nevajadzīgas un laika tērēšana 2) tādi, kuri saprot pasaules sūdīgumu, bet ir to pieņēmuši. Pasmejas par savām neveiksmēm un tver tās vieglāk.