Plika un nabaga

Nekomentēšu superīgi pamatoto :D apgalvojumu, ka neviena nekad nav bijusi materiāli smagā dzīves situācijā, tas lai paliek katras pašas ziņā. Nevienam nepalika labāk arī no tava komentāra, Pause :D

Donata+++

Bet ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam, lai no visa atteiktos un tik krasi mainītu savu dzīvi.

Domāju, ka cilvēkus, kas izdara tādu izvēli, vada nevis gribasspēks, bet kāds lūziens, krīzes punkts viņu dzīvēs, kuru papildina izteikta reliģiskā (vai sauciet to kā gribat) pārliecība. Dzīves filosofija, vēlme būt pilnīgi neatkarīgiem no pasaules, pastāvēt pilnīgi autonomi, dažādi ekoloģiskie uzskati. Šeit bez naudas tu neesi nekas, tur nauda neeksistē vispār. Sabiedrības kārtība atšķiras pašos pamatos. tavā piemērā vispār - cilvēki neatkarīgi no sabiedrības kā tādas.

Nu ja, ja nemāk aizvērties 20 lapu garumā, tad ko nu tur vairs...

būtu skaitījušas kas jums ir, nevis kā nav :/

brīžiem jābrīnās par šito kompāniju cosmo...vienu brīdi visām viss baigi labi, ir dzīvoklis, darbs, jaunākie telefoni, visas baigās modes dāmas. tagat pēkšņi visām nekā nav un nevar izdzīvot...+

Apbrīnojami, cik ļoti cilvēkiem patīk citus mācīt dzīvot, naudu tērēt, pelnīt un tā tālāk. Līdz šim man likās, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, bet te izskatās, ka ir vesela kompānija ar tām, kuras labāk zina, kā citu laime kaļama.

Libra +++
Man jau liekas, ka patiesībā aiz tām mācītājām un dzīves gudrajām "skolotājām" slēpjas vīlušās sievietes un neveiksminieces. Kāpēc ir jāmēģina kādu mācīt, kā tērēt naudu, kā rīkoties? Tiekat ar savu dzīvi galā. Man arī daudz kas nav skaidrs, jo pati pilnībā uzskatu, ka nauda ir zināmā mērā sasniegumu apliecinājums, bet es tāpēc neiešu uzspiest savu viedokli katrai cosmo lietotājai:)

* Lai vai ar kādu naudu cilvēks nemācētu savā žurku midzenī izdzīvot, attīstītā, ES valstī minimālajai algai ir jāpārsniedz minimālais iztikas minimums. Tā mums pašreiz nav.

* Neremontēts dzīvoklis nenozīmē tikai estētiskā gandarījuma trūkumu - tas var iespaidot arī dzīves, veselības kvalitāti - cauri logu rāmji, spraugas zem palodzēm, aizkaļķojušies radiatori (apkures izmaksas +, siltums - ), pelējuma sēne. Un veselība, kā zināms, visbiežāk ir tā dārgākā.

* Ja par sākotnējo tēmu, mani uztrauc vienīgi tas, ka nav lielākas dzīvojamās platības līdz ar to pēc mūsdienu ērtuma izpratnes ar vīru vēl nevaram atļauties bebi. Kā arī - viņš studē, daudz naudas aiziet tur, sanāk dzīvot no algas līdz algai. Tā ka nesanāk ne uzkrājumi, ne lieki pirkumi.

* Savus lielākos ieguvumus tomēr laikam skatos garīgajā plānā - neatkarība, pastāvīgs darbs (kas kaulus nelauž), ģimene, izkristalizējies dzīves mērķis.

* Un pašās beigās pārdomas - tās, kas teic, ka jābūt savam nopirktam mājoklim - kāpēc? - lai varētu nodot mantojumā bērniem -- tas izskanēja, ka vienīgais arguments tam, lai neīrētu, nepirktu kredītā vai vēl nez ko...
Jūs pārlasiet tos pašus komentārus, tikai kādas 3 meitenes tajos mantotajos NĪ arī dzīvo vai plāno tos izmantot. Pārējās apmēram no operas- jā, no vecākiem, bet gribu pati savu pirkt; vai - ir, bet dzīvoju citur. Tātad... nav jau tādas jēgas iespringt uz sava personīgā NĪ pirkšanu. Arī uzskatu - jādzīvo šodienai!

Persoņigais NI ir ļoti izdevīgs.
1. lētāk, jo nav ires maksa
2. stabilitates sajuta
3. nav ar mebelem un citam lietam pa iretiem kaktiem javazajas.
4. var izremonet un iekartot ka grib.

kubiete, Tev pilnīga taisnība.
Līdz galam pareizi nenoformulēju to domu-- arguments tam, kāpēc tas ir emocionāli vajadzīgs. Respektīvi, kāpēc pārdzīvo, ka tas "plāniņš" nav izpildīts un ievilkts ķeksītis NĪ ailīte.
Tām, kas nevar sakrāt vai personīgs mājoklis būtu lēkšana pāri savai di*sai, tātad nav ko uz to iespringt :D

Pēdējā laikā līdzīgas vēlmes man uznāk bieži - attiekties no visa ārišķīgā, pasaulīgā, pārcelties kaut kur dziļi laukos un dzīvot savu dzīvi mierā uz saskaņā ar sevi un apkārtni. Bet ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam, lai no visa atteiktos un tik krasi mainītu savu dzīvi.

Kaut kur nesen lasīju par tēvu un dēlu, kas 40 (ja nemaldos) gadus dzīvojuši džungļos - vienkārši vienu dienu nozuduši no civilizācijas. Pēc 40 gadiem viņus "netīšām" uzgājuši un tas tika pasniegts kā kaut kas unikāls un vienreizējs no sērijas "viņi bija pazuduši, mēs viņus beidzot atradām". Domāju, ka viņiem bija labi tā, kā bija un pazuduši viņi noteikti nebija.

tas ir daunšiftings( downshifting)
Zīmīgi, ka ļoti daudzi turīgi cilvēki ir šādu dzīvesveidu izvēlējušies.

Vēl pirms gadiem pieciem, runājot par šādu dzīvesveidu, domātu, ka man tas ir galīgi nepieņemams. Jo man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs statuss, nauda, labs dzīvesveids, panākumi, viss materiālais.
Tagad man arvien biežāk un biežāk nāk prātā pārdomas, cik tomēr tie panākumi, nauda, materiālais ir mānīgs, ka tas viss ir mirāža, šķiet nu vēl nedaudz, sasniegšu to un to un tad sākšu dzīvot/būšu laimīga utt., be tad tu saproti, ka šāds ceļš ir vnk bezgalīgs, jo tev(man) nekad nebūs gana..
Tāpēc pēdējā laikā nāk virsū pārdomas, ka arī es kādu dienu varētu šādu dzīvi izvēlēties

Jackie-interesanti ,kaa tu naaci pie taadas domas?

Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc cilvēki salīdzina mantu no vienas puses un laimi, garīgās vērtības no otras puses! It kā abas šīs lietas vienlaicīgi nebūtu iespējamas!:) Jautājums skuķiem -brīvajiem putniem, kuras dzīvo, visus savus ienākumus notriecot, Jums nekad neienāk prātā doma -a kas notiks, ja pēkšņi apstāsies mana ierasto ienākumu plūsma (atlaiž nodarba+krīze nozarē, veselības problēmas)? Šāda doma nekad pa naktīm nemoka?

nu ja, vergot kredītam līdz 2039.gadam, lai kaut kad nākotnē iespējams atstātu savam iespējamam bērnam.. muļķības. man neviens neko mantojumā nav atstājis nomirstot. un es redzu kā daži radi mokās, burtiski atsakās no daudz kā lai pavilktu kredītu. kaut kādas mistiskas nākotnes vārdā. dzīve paies un nekas nav redzēts un piedzīvots, bet kredītu maksā laikā.. nu tad mirstot lai atcerās, kā maksājuši kredītu.

Ne jau kredīts pats par sevi ir problēma, bet gan nelaikā iegādās vai pilnībā ienākumiem neatbilstošs nekustamais īpašums! Jo ja vien Tu nedzīvo mežā zem egles vai kaut kad sava mūža laikā neplāno to darīt, apmēram tādi pati un daudzos gadījumos vēl lielāka nauda ik mēnesi līdz mūža galam nevis tikai līdz 2039. gadam aizies par mājokļa īri.

Ja cilvēks gatavs dzīvot žurku midzenī, neko labu dzīvē nedabūs. Ja normāls remonts skaitās kas ļoti kruts.

Tieši otrādi -tie, kuri visu savu naudu notriec līdz ko tā ienāk kontā, ar motivāciju "esmu taču pelnījis kaut ko labāku" kļūst par naudas vergiem un visu savu dzīvi strādā naudas dēļ!

Jackie-interesanti ,kaa tu naaci pie taadas domas?

Laikam transformējas prāts un domāšana, es ceru, uz labo pusi:D
Vienkārši man vidusskolas/augstskolas gadi bij tad, kad lv bija "treknie gadi", varēja tikt pie lielas un vieglas naudas un likās, ka tā ir norma, ka tā būs vienmēr. Uzlabojās dzīves apstākļi, kuriem nācās atbilst, tiecoties iegūt arvien vairāk un vairāk.
Pēc tam apstākļi mainījās, bet vēlme pēc labklājības palika, līdz ar to strādāt nācās ļoooti daudz.
Un pēc pāris gadiem tu sāc domāt, vai tā trakā strādāšana, ar vien jaunu un jaunu mērķu nostādīšana, cenšanās atbilst konkrētiem standartiem "nenozog" tavu reālo dzīvi, vai tu vispār novērtē dzīvi pašu kā tādu, vai tas viss pēc kā tu tiecies tiešām ir tev vajadzīgs, nevis uzspiests..

Jackie-man loti patika tava atbilde!:)
Es domaaju ,ka tu noteikti esi uz pareizaa cela-manaa skatiijumaa!