Tieši tā arī ir.
Sāksim ar to,ka viņš teica,ka paliksim draugi. Vakar man zvanīja (ne tikai šī iemesla dēļ,tur bija vēl citas lietas) un prasīja,kāpēc visu šo laiku neesmu uzrakstījusi,jo gaidījis no manis kādu ziņu.Tas būtu bijis kā apstiprinājums tam,ka arī no manas puses es vēlos palikt draugos.
Prasīja,kāpēc neesmu ziņojusi viņam,ka esmu slima,jo viņam taču tas ir svarīgi vai ar mani viss ok.
Visu ko parunājāmies,tad viņš teica,ka turpina meklēt jaunu dzīvesvietu un vai es būšu ar mieru un kad viņš mani aicinās uz sālsmaizi vai es iešu utt.
BET..tajā pašā laikā tik man saka,lai es izklaidējos.Nesaprotot,ko es viņā biju atradusi,jo viņam nav ne biezais maks,ne modeļa izskats,ne super-gudro smadzeņu cilvēks utt.Pat viņam ģimene sakot,ka no viņa nekas labs neesot.Vaicāja,ko tad mana ģimene teikusi,ka mums šitā sanācis,ka tas esot svarīgi..
Kad nu mums bija saruna un es kaut kādu lietu tur aizskāru un pateicu,tad tik viņa atbilde bija-ok,necelsim vairs vecās lietas gaismā,nevajag mums par to runāt.
Kādā brīdī man izklausās,ka viņš tiešām grib tā,lai es viņa saskatu tikai sliktās lietas un būtu vieglāk viņu par tipisko nelieti uzskatītu. Otrā brīdī jūtu,ka viņam pašam tas viss ir smagi,kas noticis. Turklāt arī rādās,ka viņam ar mani tas kontakts ir svarīgs, tā komunikācija.
Kā jums tas no malas izskatās?