Labdien,cosmietes!
Tikko kā atgriezos no skolas un nu bļāviens,pilnīgi gribas kaut ko sākt dauzīt no dusmām.
Par šo situāciju - ievēroju jau to pagājušā gada beigās,tagad tas ir burtiski katru dienu.
Tātad,neesam liela klase,visas ir daiļā dzimuma pārstāves.
Dažām piemīt izteikta īpašība,ka,ja kas notiek,momentā pienāk pasaules gals,pašas pārstresojās un tik kladzina par savu vienu problēmu 20x no vietas. Ja klasē ir brītiņš klusuma - 2 sekundes nepaies,kā būs "nu jā,redz kā man sanāca (...) ak,kā man neveicas,ak es nabadzīte..."
Nu cik var! Galvenais jau,ka tās "problēmas" ir absolūti nesvarīgas,ja uz tām paskatās objektīvi. Cenšos izturēt līdz pēdējam,bet tagad jau vairs nesanāk un gadās pateikt aptuveni ko šādu - "labi,mēs jau pirmās 5x dzirdējām,kāpēc jāatkārto vēl 10x,laikam tikai gribi piesaistīt sev papildus uzmanību?"
Un tad tik saņemu pretī - "ārprāts,ko tu streso,kas tev par problēmu,ak dieeeevs!" Galvenais jau,ka pašas pārstresojas,izved citus no nerviem un pēc tam izliekas,ka viņām viss visu laiku ir bijis OK un tagad es tik te ceļot lieku brēku (kas,protams,nemaz nav mans nolūks,pēc dabas tādām lietām esmu daudz par mierīgu!)
Situācija nr.2 - pagriež visu pilnīgi otrādāk. Kaut vai šīsdienas piemērs,gadījās saruna par kādu konkrētu lietu,meitene 1 par to apstrīdēja meiteni 2,sākās tiešām asa vārdu apmaiņa,es gribēju labu un tikai pateicu - "meitenes,neizvediet taču viena otru no nerviem,nav ko strīdēties" un ko šīs abas divas pēkšņi saka? "Mēs jau nestrīdamies,kāpēc tu to visu uztver tik saasināti,jēziņ,ko tu streso!"
Es nevienā no šīm situācijām nestresoju,tikai izsaku savu viedokli,vai arī aizrādu,ja paliek nedaudz par daudz un allaž seko viens un tas pats arguments. (Tagad rakstot,gan jau,ka izklausās,ka esmu pārstresojusies,bet tik traki nav :D )
Kā pat viena pasniedzēja man reiz "deva padomu" - "nesaki neko,atzīsti,ka otram ir taisnība pat,ja tā nav un tādā veidā nebūs nekādu strīdu,būs viss kārtībā"
Bet cik es varu piekāpties? It īpaši situācijās,kad man tiešām,TIEŠĀM ir taisnība? Es vispār nesaprotu,kā skolotāja varēja pat sniegt šādu padomu,manuprāt,tas ir ļoti neobjektīvi.
Karoč,jūs jau padomāsiet,ka baigais sviests,bet es tiešām vairs nevaru to paturēt sevī,liekas,ka ātrāk vai vēlāk eksplodēšu no visa šī murga :D
Varbūt varat sniegt kādu padomu? Ko labāk teikt/neteikt šādos gadījumos? Kā gudrāk iziet no situācijas?
Tikai lūdzu neiesakiet man to visu vienkārši ignorēt,jo jau labu laiku tā arī darīju,bet tagad,kad reāli man kāpj uz galvas,tā vairāk vienkārši nevaru.