Godīgi sakot, mani atbaida vīrieši, kas ir "džentelmeņi" tikai pret savām sievietēm. Tos jau pat nevar tā saukt, vienkārši cenšas izdabāt savai sievietei. Pilnīgi šķebina, kad ieraugu, ka savai padod roku, bet tajā pašā laikā ar elkoni citu pagrūž prom. Tas nav ne tikai džentelemnis, bet arī vīrietis manās acīs. Kad ieraugu, ka mans atver durvis, otrādi prieks skatīties, ka audzināts. To, ka sasmaidās tas tak arī nav nekas traks. Vismaz sieviete novērtē un varbūt sīkums, bet tomēr uzlaboja viņai dienu. Kad man kāds patur durvis vai palaiž pa priekšu, tas ir kā ikdienas patīkamais sīkums, ne jau es tagad viņu uzskatu par savu topošo vīru un galvā kaļu plānus kā savaldzināt...