uzticība

*tādu rīcību nevar neaizmirst.

+Sany

čāča, kad tev dzīvē būs tāda situācija, kuru ir grūti piedot, tu sapratīsi. Piedošana vispār ir daudz dziļāka kā mums reizem šķiet - tas ir vesels process un ar sevi jāstrādā. Varu teikt, ka ja piedod patiesi, tad gandrīz aizmirsti, noteikti galvā necilā vairs. Tāpēc jau piedošana ir tik svētīga, bet reizē grūta.

_paris- es ceru ,ka man tādas situācijas nebūs. Un jā, es nezinu,kā es rīkotos un kā justos pati šādā situācijā nonākot un ceru,nekad nezināt.
Bet es tikai gribēju teikt,ka vairums to neaizmirsīs. Ja tik viegli būt aizmirst, tad te nebūtu tādu disksuiju,kāda bija pirms laika, kad katra dalās savā:"Kā mani nokrāpa" stāstā.

pienemu, ka varbut var. tas ir atkarigs no cilveka un laika, vai ta, ka attiecibam ir japariet augstaka limeni.

es domāju, ka tā virspusēji var, jā, bet tam, ka līdz galam un bez šaubām - neticu!

Stipri šaubos. Cilvēki reizēm pat nevar viens otram uzticēties attiecībās, kurās neviens nevienam neko nav izdarījis. Uzticība ir supertrausla.. Samierināties nav tas pats, kas patiesi uzticēties.

Es domāju, ka var, ja vien apziņa ir attīstījusies

Nē, nevar!
( Piedot var visu, aizmirst , tikai muļķi. No kļūdām mācies, nekas nenotiek tā pat vien!)

Nē, ja vien pieviltais nezaudē atmiņu.. Man jau šķiet, ka cilvēka prāts nav tā iekārtots, lai kaut ko aizmirstu tik ļoti, ka nekad, nekad tas neienāks atkal prātā..

Es uz šo brīdi peikritīšu tam, ka piedot vai nepiedot, tam nav nozīmes. Aizmirst nespēj.. bet te jāskatās, cik stiprs cilvēks, cik liela abiem vēlēšanās un noteikti kad ir jāpaiet kaut kādam laikam. Tad, es domāju, ka visu var aizmirst.

Es sho sasodito dzivi keru baigi viegli, neturu neko launu sevi, nestresoju par to par ko nav verets stresot un naidu sevi ar neturu.

Es nevarēju. Visu laiku "bāzām" viens otram acīs izdarītās kļūdas, pārkāpt tam pāri nevarējām un beigās izškīrāmies.