vai ir licies, ka esi norakstāma? vakara saruna

17-19 gadu vecumā, kad nepārtraukti kāpu uz viena un tā paša grābekļa, kaut kas tamlīdzīgs ienāca prātā, jā. Pēc tam beidzās, bet manu nopelnu tur nav. Vienkārši kārtējais grābeklis beigās tomēr izrādījās zelta gabaliņš.

Man tā ir gandrīz visu laiku! Kad nav attiecības, tad gribas viņas, bet kad ir, tad atkal gribas būt brīvai , un ļaunums lielāks nekā labums no viņām!
Bet es vienkārši esmu tāds slikts cilvēks un apzinos to! :D

Es it kā pati sevi mīlu, bet uzskatu, ka citiem gan manī nav ko mīlēt .. Līdz ar to attiecību ziņā es bieži vien sajūtos norakstīta, jo man ir daudz vīriešu kārtas draugu, bet nu tas arī ir viss, es viņiem nešķietu saistoša, lai veidotu attiecības.

man sita ir licies izglitibas un karjeras joma. tada sajuta bija, ka esi neistaja vieta...t.i no serijas-wtf ko es te daru. biezi ir bijusi sajuta, ka labprat izlektu pa logu, lai tikai neatrastos taja telpa, licies-ko es cakarejos, nemos???

Tieši šobrīd man ir tāds periods. Tādas domas krietni nomāc darbs, darbs un vēlreiz darbs.

lalka, nu tad prieks kam tev viriesu kartas draugi, ja labprat gribetu,lai kads no viniem uzmanibu pievers?

Man nav bijušas tādas domas šajā jomā. Esmu izbaudījusi gan kopābūšanu, gan vienatnes etapus, kas bija ļoti svētīgi. Ak, nē, es muldu, man gribējās būt ar kādu puisi kopā, kad man bija kādi 15 gadi, bet nu diži lielas izredzes nebija, jo tai laikā biju pelēkā pele.
Laikam varu attiecībās pieskaitīt sevi pie veiksminiecēm.

Ir bijis, vairāku gadu garumā. Sākumā mani tas uztrauca, tad sāka palikt vienalga.

Bija tāds periods, kad nekādīgi neveidojās attiecības. Tie bija 3 gadi vecumā no 22-25!

Ne gluži norakstāma, bet ļoti bieži šķiet, ka nopietnas attiecības varbūt nemaz nav man, varbūt man kāds cits uzdevums dzīvē paredzēts:D

Man bij vairāk, nekā 3 gadi. Pa to laiku es pieradu būt kaut kādā ziņā pašpietiekama. Man joprojām dažreiz pietrūkst tās sajūtas, ka es varu darīt pilnīgi un absolūti dajebko, ko gribu.

Ir tā šobrīd :D bet nu, gan jau būs ok :D cerams..

Es savu draugu iepazinu 22 gadu vecumā, līdz tam man nebija bijis attiecību, pie tam es biju nevainīga. Protams, ka man 20 gadu vecumā šķita, kāpēc es ne ar vienu nekur neiepazīstos, turklāt es biju smagi iemīlējusies vairākus gadus, bez atbildes... Jā, man pavisam noteikti likās, ka man mīlestībā neiet.
Bet vienlaikus es kaut kā saglabāju vēsu prātu, zināju, ka agrāk vai vēlāk kādu satikšu. Domu, ka visu mūžu varētu neveikties, nepieļāvu. Bija daudz visādu pienākumu dzīvē - bakalaurs, darbs, nebija laika daudz domāt par iztrūkstošu mīlestību.
Es īsti neticu, ka no domām par kaut ko var izbēgt, atrodot hobiju, kaut ko intensīvi darot, jo no savām domām jau neizbēgsi. Man vismaz domāšana neizslēdzas :)

Diemžēl man iet diezgan līdzīgi. Pēdējās attiecības vienas pēc otras beidzās aptuveni 2-3 mēnešu laikā. Zinu, kur problēma, bet nevar jau vienmēr vainot tikai sevi. Es nevaru piedāvāt bembi, ceļojumus uz kūrortu vai glaunu mājokli, bet šķiet, ka mūsdienās reti kurai vairs interesē personība.

Dakteri, varbūt tu meklē nepareizās meitenes. Cik man meiteņu apkārt - draudzenes, paziņas, kolēģes - neviena nemeklē bembi, ceļojumus un dzīvokli. Patiesībā nevienu nepazīstu, kam būtu puisis ar tādām "ekstrām".

Jap,šobrīd jūtos diezgan slikti. Nezinu,kā lai ierauga gaišo saules staru,bet gribas vienkārši noraudāties.

ahhh...te par attiecībām... :D Oij,nē man par citu tēmu liekas,ka es esmu norakstāma. :D

Nazzi, es gribētu redzēt to jomu, kurā TU būtu norakstāma, kaut kā neticās. :)

Nazi, es Tev iesperšu, ja čīkstēsi :D Tas tik tā, pāris pirmos gadus, tad pāriet :D

AnceRedzētu un saprastu par ko man bimbiens nāk un mati krīt ārā :D