vai ir licies, ka esi norakstāma? vakara saruna

Man nekad nav veicies attiecībās ar vīriešiem, tās parasti traģiski beidzas pēc gada vai diviem. Bet iekšēji ir sajūta, ka kaut kur ir tas sapņu vīrietis un es viņu drīz satikšu. :)

īstenībā šobrīd ir tādas domas, bet nesaku, ka man tas ir ilgstoši kā kuru dienu uznāk :D

Jā, bija tāds periods, kad likās, ka esmu norakstīta un dzīve ir beigusies. Un tad sākās jauna dzīve... Jo piedzima meita.

man tādas bija aizvakar :D 22
dzīvoju mājā ar precētu pāri, skatos un domāju, ka tie vīrieši baigi laimīgu nepadara. laikam bērns, miers un labs materiālais stāvoklis mani darītu laimīgāku nekā tip mūža mīla.

traki, ka tādā agrā jaunībā jau šādas domas. :D
Cik tik runāts ar cilvēkiem, visi kā viens pārliecinoši iesaka, lai NEKAD neprecās jauns. Bet, kad jauns esi, tad jau ar to mīlestību gribas

uj, neprecas.. ja mēs tā ļoti latviski skatāmies

bet kad tad to miilestiibu baudiit, ja ne jauniibaa?

Man briziem ta liekas. Vienmer iepazistos ar "ne tiem viriesiem". Barmeni, modeli, dj, babniki, egoistiski pasmili, iedomigi turki :D

man regulāri viens no ilgi precēta pāra saka - nekad neprecies :D

Kā tikāt vaļā - sākumā palīzēja hobiji, bet tad jau kko vairāk vajadzēja kā hobiju. Palīdzeja psihologs un savā zinā sakārtoju nedaudz iekšējo pasauli, katru reizi iedomājos ko teiktu psihalogs vai draudzene, vai iemetu te kādu komentāru. Palasu ka kādai citai arī neiet tik labi kā man un tad labāk paliek. :D un tad arī parādījās puisis kktā.

ir jau brīžiem tā, ka melnie nāk virsū, bet šķiršanās nozīmē,ka būs vēl vismaz viena skaista iemīlēšanās :) un es ticu,ka būs vēl labāk! bet pagaidām-vēsu prātu :)

kopš sevi atceros līdz pat šim brīdim, ieskaitot arī šo. (21).
Man palīdz studijas, darbs, rūpes par vecākiem. Pats nepatīkamākais moments studiju laikā ir balles, daudzi pa pārīšiem, a tu klīsti kaut kur, sazin kur. :D Dažreiz tāda sajūta, ka man ne 21, bet kaut kādi 50, kad šo lauciņu jau var norakstīt. :D

taam kuram ir ta licies, vajadzetu padomat par savu attieksmi jo ko jus seit rakstat nav nekads brinums, ja jums taa licies,jo ar tadu attieksmi.. nu jaa.man gan nekadn av nekas tads licies.

Tādas domas pārņēma, kad biju viena un neizdevās kādu laiciņu sastapt jauku puisi :) No šīm domām palīdzēja atbrīvoties attiecības :)

Tādas domas pārņēma, kad biju viena un neizdevās kādu laiciņu sastapt jauku puisi No šīm domām palīdzēja atbrīvoties attiecības

+
:)

Interesants jautājums..man tādas domas bija gados 15-16, kad pirmo reizi tiku pie salauztas sirds :D Pēc tam ar čaļiem/vīriešiem ir tikai veicies un esmu bijusi mīlēta. Man šķiet, ka vaina ir pašā, ja mīlestībā neveicas.

Jā, protams ir bijis.Taču es vēlprojām ticu/ceru ,ka satikšu puisi kurš mani cienīs, mīlēs un darīs jebko manis dēļ saprāta robežās.

Šobrīd esmu kopā ar savu puisi,taču zinu, ka diemžel nākotnes vīrs viņš nav un droši vien nebūs. Tad jau redzēs, kā dzīvē viss izveidosies :)

Jā, mani nomāc tādas domas. Un jo dienas, jo vairāk. Man ir 26 gadi un kopš iepriekšējo (vienīgo) attiecību beigām ir nu jau pagājuši 6 gadi kā man nav bijušas vairs nekādas attiecības. Pat ne īslaicīgas, piem., uz pāris nedēļām vai pāris mēnešiem. Droši vien, ka no šādām domām varētu tikt vaļā tikai sākoties attiecībām, bet jo dienas, jo vairāk es šaubos, ka tas kādreiz varētu notikt. Skumji. Man ļoti gribētos tik vien, lai mani kāds mīl un lai man būtu kāds ko mīlēt. Man liekas, ka tad es būtu laimīgākais cilvēks uz pasaules. Bet tad es atkal saprotu, ka tas diez vai notiks, jo tā īsti jau nav manī it nekā tāda, ko mīlēt.
ak, jā, bet neveicas man arī "kārtīs" :D

O, jā. Šad tad arī mani piemeklē šādas pašas domas. Nekad tā īsti nav veicies ar puišiem. Parasti iepatīkas ne tie vai arī vnk kkas vienmēr ir traucējis uzsākt attiecības. Bet domāju, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.. un noteikti kaut kur ir tas īstais. :)

Neesmu meitene, bet man tādas domas nav, jo es zinu ka man nebūs nekādas ilgstošas attiecības vai nedod dievs laulība, tādēļ ka es tādas šausmas negribu.