Juusu neparastaakie stresa un nedroshiibas avoti

Man stresu uzdzen iešana uz tiesu, jo vēl neesmu pieradusi, bet lēnām jau būs jāsāk sevi pieradināt, jo tāds nu mans darbs.

Baigi nopietni man sanāca...

Agrāk, kad sanāca braukt ar vilcienu - parasti bija tas stresiņš vai esmu pareizajā vilcienā! Konduktores parasti biļetes pārbaudīja, kad vilciens jau bija sācis kustēties un man likās, ka man tūlīt pateiks, ka biļete nav derīga, tad ir cits vilciens.. nomierinājos tikai tad, kad biļete bija pārbaudīta un atdota atpakaļ. Bet tad sākās stress par to, lai nepalaižu garām savu staciju, īpaši, ja pa tumsu braucu:D

Libra, man ir kaut kas lidzigs, braucot ar auto, pieram, pari dienvidu tiltam, ja esmu labajaa josla man ir bail, ka atrodos parak tuvu tai malai. Tapec joprojam braucu loti intweresanti, laikam no aizmugures izskatas, ka spelejos ar sturi un ik pa laikam pa labi un pa kreisi, nebraucu tik smuki taisni kaa citi :D

Tas var būt jocīgi, bet man stresiņu uzsit tas, ka man ir jābrauc ar mašīnu uz nepazīstamu vietu (parasti Rīgā). Pat, ja man GPS pasaka visu priekšā (kur griezties, kā apbraukt, ja nogriežos nepareizi utt), es nevaru - man ir stress visu ceļu līdz galapunktam.

Ļoti nepatīk Rīgas centra atmosfēra, cilvēku burzma, tieši Stacijas laukumā, Origo un nerunājot jau par Centrāltirgu.
Vēl man kaut kāda paranoja, izkāpjot no sabiedriskā transporta un ejot mājup, ja pa ielu sanāk vienai iet, tad šķiet, ka viss trolejbuss uz mani skatās. :D
Agrāk līdz pat drebuļveidīgam uztraukumam uztraucos pirms zvanīju savam tā laika mīļotajam, citreiz pat stundu nevarēju saņemties un uzspiest podziņu "zvanīt" :D
Un tas trakais uztraukums, kad ej uz aklo randiņu, vispār sirds pa muti laukā lec un galvā tūkstoš jautājumu - kā būs, ko darīsim, kā izskatīsies, kā, ko, kur utt. :D
Publiskas runas, dzejoļu skaitīšana, darbu aizstāvēšana publikas priekšā arī uzden stresu.

Man ir trauma no nedrošas, nestabilas atrašanās augstumos, mazs laukums, stikla grīda, bez pieturēšanās vietām utt. Agrāk mazajās klasītēs bijām kaut kur ekskursijā Vidzemē, kur nācās iet pāri augstam un ļoooti šauram tiltam bez otras margas. Tagad atceroties, nesaprotu, kā var bērnus speciāli pakļaut tādam riskam.

Protams, ir vēl dažādas citas bailes, piemēram, no pilniem sabiedriskajiem transportiem. Ne jau telpas, bet cilvēku drūzmas ziņā.
Fobija - runāšana pa telefonu gan sāk mazināties. Kad beidzot saņemos kādam piezvanīt, tad aiz prieka un lepnuma pār sevi varētu sākt zvanīties visiem pēc kārtas :D Augstākais sasnieguma punkts bija telefonintervijas svešvalodās, tagad vairs neuztveru tik traki.

Un man likās, ka tikai man tā ir, ka nevaru normāli piezvanīt nepazīstamiem cilvēkiem. :D Tas ir, nevaru saņemties piezvanīt nepazīstamiem cilvēkiem - kad piezvanu, tad jau ir ok un viss vajadzīgais tiek uzzināts/nokārtots bez problēmām. Bet tas pats sākuma process, brr. Vēl man ļoooti nepatīk kādam zvanīt darba vajadzībām, ja blakus ir citi cilvēki, kas to var dzirdēt. Nav nekas slēpjams, bet nepatīk, ja dzird, kā es ar tiem svešajiem cilvēkiem runāju. :D

Man ir bail no sveša acu kontakta. Es nekad neskatos acīs svešiniekiem, nevaru, varu paskatīties maksimums 3 sekundes un pēc tam novēršos. Kā arī nepatīk būt uzmanības centrā ikdienā. Katru reizi, kad kāds uz mani paskatās, liekas, ka nodomāja kaut ko sliktu. Esmu zaķpastala. :D

Esmu šokā, ka tik daudzām meitenēm ir bail zvanīt, vai runāt pa telefonu :o

Man ir bail braukt ziemā ar mašīnu, jo nenormāli slīd un tad es vienmēr sadomājos, ka nositīšos utt.

Man RIEBJAS un iedzen stresaa, ja man saka taa "demoisell, man tev kaut kas sakaams", tieshi kombinaacijaa ar manu vaardu. Es uzreiz panikaa, domaaju, ko gan esmu nogreekojusies. Beigaas, ja ir vienkaarsha saruna, tad es pat esmu mazliet dusmiiga uz to uzrunaataaju, ka mani taa sastresinaajis par neko. Bet tieshaam - acis iepleshas, pulss ir aatraaks, pilniigs stress.

Kad esmu viena, mani nesagada probleemas uzrunaat sveshus cilveekus, runaat ar sveshiniekiem, prasiit paliidziibu, nu jebkaads kontakts ar sveshiniekiem. Bet ja ar mani ir kaads, es vienkaarshi nespeeju, paliek kauns un es kljuustu par kautriigaako cilveeku pasaulee. Veel vakar man bija jaazvana telefonkompaanijai un es speciaali sagaidiiju, ka draugs kaut ko dara un es gaaju uz daarza otru galu, lai zvaniitu, ka tik vinjsh nesadzirdeetu. Vismaz es zinu no kuras beernibas traumas man shii jokainiiba ir :D Gribeetu jau tikt galaa, bet iekshaa kaut kaada aizture, es nespeeju un man naak raudiens. Es vienkaarshi nespeeju..

demoiselle, man ir tiesi tapat, ja manu vardu npsauc un saka, ka vajag parunat, vai ir kas sakams, es uzreiz galvaa visu vesturi ar to cilveku parcilaju, satraucos uzreiz varbut man kaut kas uz apgerba ir netirs... satraucos riktigi, lai gan saruna nemaz nav nekada nopietna...

Jollya, Tev vienkārši vajag citu mašīnu. Vismaz man palīdzēja. Vajag kaut ko nedaudz lielāku gabarītos - būs stabilāka. Un nost ar lietotām vissezonas riepām. Vajag normālas ziemas riepas. Tad slīd ļooti reti un bailes pazūd. Vismaz man palīdzēja.


Man pašai diskomforta sajūtu izraisa HESi, TECi un augstsprieguma līnijas. Vienmēr cenšos tādām vietām tīties garām ātrāk. Nav bail, ka ar mani kas varētu notikt, pat doma tāda nav bijusi, vnk panika un viss.

Bail no šaurām, tumšām vietām, nepatīk uzturēties vecās tukšās mājās, jūtos neomulīgi arī mājās, kurās kāds nomiris.

Zvanīšana un runāšana ar svešiem cilvēkiem. Pat ja tas cilvēks ir teicis, lai piezvanu - vienalga, nepatīkami un liekas, ka traucēšu viņu, uzbāzīšos utt.
Vēl pārbaudes pie ārstiem, piemēram, pie sieviešu ārstes. It kā eju uz parastu pārbaudi un it kā nekam nevajadzētu būt, bet liekas, ka man pateiks bez maz, ka kkādu mirstamo kaiti esmu noķērusi.

Es parasti nokāpju nost, ja jābrauc uz apmales - es to vienkārši neprotu izdarīt! Stūre saļodzīsies utt. un būšu uz mutes.

es nebraucu uz lielas apmales un nebraucu no tādām, lai ritenim nebūtu astoņieki, nevis, ka nemacētu to izdarīt :D nu uz augstas apmales nemāku īsti uzbraukt.

man nelielu paniku izraisa braukšana liftā. vnm šķiet, ka tur iesprūdīšu vai vēl nezin kas notiks. iet pa tumšu kāpņu telpu, ja nav gaismas. nepatīkami piedzīvojumi nav bijuši, bet nu tā tas ir. un paniku man izraisa stipri asiņošana brūce, pamatīgs nobrāzums.

Arii nepatiik zvaniit, runat ar svešiem cilveekiem pa telefonu.
Par lieliem pūļiem, jā.. man nepatiik iipassi atrasties cilveeku puulos, lielveikalos, masveidu pasaakumos utml. vnk nejuutos kkā eerti!

Arī pievienojo tām, kas nedroši jūtas, zvanot svešam cilvēkam pa telefonu. Vēl nepatīk tumšas kāpņu telpas, šķiet, ka kāds mani saķers, pirms paspēšu atslēgt dzīvokļa durvis. Pūļi arī nepatīk un stāvēšana rindā - šķiet, ka visi mani vēro un nopēta matus, drēbes.

Nepatīk acu kontakts ar nepazīstamiem cilvēkiem. Vienmēr sajūta tā kā kāds man pa dvēseli rakātos.

Interesanti par to zvanīšanu, ka tik daudzām tā. Nu man arī ir līdzīgi. Pa darba telefonu darba lietās man patīk zvanīt, bet tāpat vien uz kādu sludinājumu, pieteikties pie friziera vai jebkur citur man ļooti nepatīk un arī to daru tikai tad, kad neviens nedzird. Stulbums vispār :D

drausmīgi, drausmīgi nepatīk vērt vaļā durvis :D nez, kāpēc tā :D līdz ar to mājās visas durvis vairāk vai mazāk stāv vaļā :)