Koleģe, kas pamana citu kļūdas

Riry - es viņai pajautātu - "Kur tādas, kā Tu rodās." Vienkārši riebjās tādi cilvēki... knābā otru.. bet pats - nē.. tur jau viss ir izcili...

Laikam būs jāpatrenē mājās runa, lai neizklausās pārāk emocionāli, bet ir tik pat dzēlīgi :D

i, jo to dzird arī priekšnieks.
Pati kolēģe regulāri pieļauj gramatikas kļūdas, bet es tās klusi izlaboju.

Nu i mulke, vina tevi tisām par duru padara. A tu naiva klues. Sac labot visas vianas kludas, visiem dzirdot, katrui katru sikumu.

Labas vai sliktas attiecības ar kolēģī, bet sevi nevaig atļaut pazemot.
Sāc ar šādu sejas izteiksmi un skatienu viņai acīs , kad viņa sāk ņirgāties !

Ja nepielec tad šis teksts ir labas Kādēļ tu vienmēr par katru manu sīkāko nejaušības kļūdu ņirgājies, es taču katru dienu, kad laboju desmitiem kļūdas, ko tu atstāj, skaļi neņirgājos?!
Kubiete +

Šis izklausās pēc vissakarīga ieteikuma

nu mans variants būtu, ka es pateiktu - jā reku tavas kļūdas arī izlaboju - un smaidot atdotu viņas lapu vai pateiktu - tavu laboto darbu es jau tev aizsūtīju atpakaļ.
nu tā kaut kā.

Nav ne indīgā balsī jārunā, ne cukurbalstiņā, tā tu attiecības tikai sabojāsi un to jau tu negribi.

Ja nepielec

Paldies, man pieleca:

Laikam būs jāpatrenē mājās runa, lai neizklausās pārāk emocionāli, bet ir tik pat dzēlīgi

*vissakarīgākā

Vai arī viņai konkrēti paprasi (kad neviens cits nedzird, protams) "nahuj tu tā dari?" :D

jā reku tavas kļūdas arī izlaboju - un smaidot atdotu viņas lapu vai pateiktu - tavu laboto darbu es jau tev aizsūtīju atpakaļ.
nu tā kaut kā.

Tā ir sistēma, kā mēs strādājam. Kļūdas tiek pierakstītas, kļūdas tiek nosūtītas. Mani satrauc smiešanās nevis tas, ka kļūdas tiek atrastas un piefiksētas. Kad par to smejas, šī kļūda izklausās tik drausmīga

Smejies par vinu.

Vienīgais nesmukums šajā situācijā - ka viņa aizrāda skaļi, visiem dzirdot. Ja aizrādītu tikai tev dzirdot, tad tas, manuprāt, būtu vietā. Nezinu gan, kāda rakstura darbs jums ir, bet ir tādi darbi, kur ir reāli stulbi gramatiski nepareizi rakstīt, un šādā gadījumā mani arī kaitinātu kolēģe, kas neprastu rakstīt - es domātu, kādā sakarā viņa te vispār atrodas..
Pret to skaļo aizrādīšanu - es ieteiktu vienreiz nolikt viņu kārtīgi pie vietas (pateikt, lai strādā savu darbu/vēro savas kļūdas/norādīt uz viņas kļūdām u.tml.), turpmākās reizes, ja viņa turpinās, ignorēt.

Bet smieties par viņu vai tml. "atriebties" es gan neiesāktu, tas man liekas bērnudārza līmenis.

Nevienā darbā kļūdas nav pieļaujamas :)
Pilnīgi visiem mums ir kļūdas, jo ar tik lielu apjomu strādā, iespējams, tikai žurnālisti un ļoti pieprasīti tulki. Mēs nākam viens pie otra un sakām: "Izlasi manu darbu, atzīmē, kur ir nepareizi". Un šīs kļūdas ir man, šīs kļūdas ir manam priekšniekam, šīs kļūdas ir dzēlīgajai kolēģei. Tikai dzēlīgā kolēģe uzskata, ka būs krutāka (es tā pieņemu), ja atļausies smieties par to, ka citam ir kāda kļūda, kaut arī pašas darbs sarkans no labojumiem. Lūk kur ir problēma! Tas ir kā cept maizi. Lai cik izcils maiznieks, kāds kukulītis var piedegt. Tāpēc ir cilvēks, kas iet un atlasa sliktos kukulīšus. Rezultātā klients necieš. Arī mūsu gadījumā tā ir. Tikai mazei var iet zudum'ā, bet mums zudumā nekas neiet, un otra darbam tas netraucē.
Mans jautājums bija par to, kā korekti aizrādīt par klaunādi, neizraisot atomkaru.
Šobrīd saprot, ka vienīgais variants ir atrast kādu izteiktu kļūdu un uz to norādīt.