Es par to nedomāju, jo es pēc tāda "īstā" cilvēka neilgojos. Man vispār muļķīgi liekas, ka 20 gadīgs cilvēks (parasti sievietes, jo vīriešiem tas nav aktuāli tajā vecumā) vēlas jau īsto cilvēku. Tas man liekas tā bērnišķīgi un pat pārāk daudz prasīts no dzīves, lai, lūk, mani nodrošina ar īsto cilvēku.
Jo patiesībā, jo vairāk apgrozos 30-40 gadīgu cilvēku sabiedrībā, jo ātrāk nāk apjausma, ka tos īstos nevis mums dzīve piešķir, vai pēkšņi atrodam, bet tie īstie cilvēki ir tie, kurus mēs paši izvēlamies un kurus mēs paši pataisam par īstajiem. Respektīvi mēs strādājam pie attiecībām, pie tā otrā cilvēka. Kāpēc tik daudzas attiecības, kuras uzsāktas 20 gadu vecumā izjūk? Jo cilvēki dzīvo savās izlūzijās, sapņos, un nevēlas pieņemt, vai ar grūtībām pieņem otra cilvēka trūkumus, un tad iet pa gaisu, jo otrs nav attaisnojis iluzorās cerības. Ja tā pavēro, 30 - 40 gadnieki uz to visu raugās savādāk, mierīgāk, viņiem ir savs dzīves briedums, kas notur attiecības. Grūti jau izstāstīt, jo man pašai nav 30, bet es lieliski redzu atšķirību, kādi ir 20 gadīgi cilvēki attiecības un 40 gadīgi cilvēki. Un tā atšķirība ir ļoti krasa, un vismaz otrās vecuma grupas pārstāvji attiecībās noturas 10 un vairāk gadus. Tāpēc esmu mierīga, jo laiks līdz 30 gadiem vispār ir kārtīga dzīves skolā, kurā tikai mācies. Un domāju, ka uz to vecumu būšu atradusi gan labu vīru, un bērna tēvu vienā personā. Šobrīd pagaidām vienīgais ko gribu - iemīlēties. :D Man pat nevajag abpusēju iemīlešanos, man gribas vienkārši tos tauriņus. Lūk, ar to man ir problēmas.
Nu gan sadrukāju. Svētdienas pārdomas, hih.
3675
