Pēdējā grāmata, ko tu izlasīji.

Autoru aizmirsu , bet Nosaukums -Daiļās būtnes.
Izlasīju visas daļas .
Stāsts par Ītanu un vienu meiteni kurai ir spējas....

Pēdējā izlasītā - Džeisons Bērks "Al-Kāida. Patiess stāsts par radikālo islāmu". Es, protams, apbrīnoju autoru par spēju tā sastrukturēt tik blīvu un neviennozīmīgu informāciju, kā arī par drosmi vairākus gadus uzturēties teritorijās, kur nereti žurnālists ir galvenais dzīvais mērķis, komunicēt ar indivīdiem, kuri ir bijuši ne vien sīki mehānismi lielajā terorisma aparātā, bet arī tādiem, kuri šo sistēmu būvējuši, mērķtiecīgi uzturējuši utt., tādiem, par kuru bīstamību nav ne mazāko šaubu. Tomēr, diemžēl, šī grāmata tikai daļēji apmierināja manu interesi. Būtu interesanti zināt, ko šobrīd par radikālajiem islāma grupējumiem domā Dž.Bērks.
Šobrīd lasu veldzējošāku literatūru - Patrika Rotfusa "Vēja vārdu". Domāju, ka viedokli varēšu pateikt tikai pēc 2.grāmatas izlasīšanas. Vispār, jau būtu veselīgi sagaidīt arī trešo.

Pēdējās divas (un nevaru nepieminēt vai nu tikai vienu vai tikai otru, jo abas mani kārtīgi paņēma) izlasītās ir H. Murakami "1Q84" otrā daļa un Rensoma Rigsa "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem" (arī otro daļu).
Pēc pirmās "1Q84" grāmatas daļas izlasīšanas biju tik ļoti iespaidota, ka bez vilcināšanās paņēmu bibliotēkā arī otro daļu (tajā brīdī ļoti cerēju, lai nav tā vilšanās sajūta, kas reizēm piemeklē, lasot otru vai trešo triloģijas grāmatu). Grāmatu izrāvu cauri dienās divās, trīs, jo lasītāja interese tiek saglabāta līdz pat pašām beigām. Stāsts ar fantastikas pieskaņu un ar iespēju vērot cilvēku savstarpējās attiecības. Ja Murakami kā autors vēl nav atklāts, tad šī triloģija ir burvīga iespēja iepazīšanai.
Rensoma Rigsa "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem" sākumā bija pagrūtāk lasīt, jo pirmo daļu biju lasījusi pirms diviem gadiem un gandrīz neko neatceros, bet pamazām lasot tālāk, jau viss sastājās pa plauktiņiem. Tīra fantastika, bet tikpat ļoti aizraujošs stāsts kā Murakami grāmatā. (+ pievienotā vērtība manā skatījumā - interesantas varoņu bildes(l))

Šobrīd lasu pa brīdim Osho.
Paralēli lasu Michael Fuko "Witcher".
Pēdējā, ko izlasīju:

Pēdējā ceļojuma grāmatas bija:
https://www.goodreads.com/book/show/7824322-between-shades-of-gray par izsūtītajiem. Ļoti patika, viegli lasās, lai arī temats smags.
https://www.goodreads.com/book/show/4271.About_a_Boy?from_search=true - smieklīga, viegla ceļojuma grāmata. Izbaudīju vairāk kā sākotnēji domāju.
https://www.goodreads.com/book/show/18143905-the-opposite-of-loneliness?ac=1&from_search=true šo atradu viesnīcas grāmatu plauktos (vienīgā grāmata, kas tur bija angliski :D ), tā kā pārējās bija izlasītas, ķēros klāt šai. Patika. Tēmas aizrāva, lika dažbrīd aizdomāties, ko tad mēs te uz pasaules darām.
Lai arī ļoti atšķirīgas, bet iesaku visas šīs 3 grāmatas.

Man aizgāja Bridžitas Džounsas grāmatas :)

Lūsinda Railija "Orhideju nams".
Riktiga ģimenes sāga. Tiek atrasta dienasgrāmata un atklājas daudzi ģimenes noslēpumi.
Grāmata šķita interesanta, bet droši vien drīz aizmirsīšu.
Tagad lasu Haruki Murakami "Dejo, dejo, dejo". Esmu pašā sākumā un vēl nezinu vai patīk. :-)

Man, kā dzīvniekmīlei, kurai patīk biogrāfijas, likās ļoti jauka. Ja pēdējo nodaļu nebūtu lasījusi, esot cilvēkos, kāda asariņa arī nobirtu, baigi žēl, ka notika tā kā notika. :-/

Man patika, izteiksmes veids un daudzo notikumu apkopojums bija izdevies. Ir grūti nolikt grāmatu malā, ieteiktu jebkuram, kuram ir emocijas, izlasīt. :)

miamo, man ļoti, ļoti patika tevis ieliktā grāmata. Starp citu, tai ir arī turpinājums - "Ubags, zaglis". Tikpat laba kā šī.

Šarlote_ Es to nezināju. :O
Paldies, drīz došos pakaļ. Man gandrīz katrai otrajai, lasītajai grāmatai ir nepieciešamība pēc turpinājuma.(l)

Pēc nosaukuma liekas, ka būs kārtējā domu spēka grāmata, bet patiesībā nekā tamlīdzīga, interesantas psihoanalītiķa, psihoterapeita pārdomas, kas liek aizdomāties un pavērtēt sevi, man patika. :-)

Šobrīd lasu šo grāmatu, jauka!

Tāpat jau pilna aina būs vien tad, kad Rotfuss beidzot saspļaus plaukstās un uzrakstīs pēdējo grāmatu. Jebkurā gadījumā - patīkama pasaule cilvēkam, kuram ar fantāzijas literatūru vienmēr bijušas neviennozīmīgas attiecības. Dažās nenozīmīgās niansēs liek atcerēties Harija Potera sāgu, šur tur (bet reti un tas jau piedodams tāda apjoma darbos) nojūk loģika. Pagaidām diezgan neinteresanta un izstiepta šķiet mīlestības līnija, bet arī tas ir mazsvarīgi. Visādi citādi - aizraujošs un stabili būvēts, brīnišķīgi izstrādāts sižets. Lasot tik apjomīgu darbu, gribi vai negribi, jānotic radīšanas brīnumam (ar to es domāju mākslu, nevis bērnu dzemdēšanu). (l) Jau lasu 2.daļu.

Nebiju sen lasījusi vienkāršu, parastu stāstiņu. Sākumā kaut kā ne īpaši patika tas pasniegšanas stils (kaut gan man sarkasms ir tuvs :-D), bet, jo vairāk lasa, jo vairāk iepatīkas..un, protams, tie apraksti par suncīti..(l):-D

Vakar sāku lasīt. Ļoti ievelk iekšā!
1941. gadā piecpadsmitgadīgo Līnu gaida iestāšanās mākslas skolā, pirmās satikšanās un viss, ko spēj dāvāt vasara. Taču kādu nakti Līnas mājās ielaužas čekisti, lai viņu kopā ar māti un jaunāko brāli deportētu uz Sibīriju. Līnas tēvs ir nošķirts no ģimenes, notiesāts uz nāvi un ieslodzīts cietumā. Viss ir zaudēts.
Līna bezbailīgi cīnās par izdzīvošanu un cieši apņemas: ja paliks dzīva, tad par godu savai ģimenei un neskaitāmiem tūkstošiem citu deportēto iemūžinās visu pieredzēto zīmējumos un atmiņu pierakstos. Viņa ļoti riskē, nododama tālāk savus zīmējumus, cerēdama, ka tie, iedami no rokas rokā, sasniegs viņas tēvu un aiznesīs viņam ziņu, ka sieva un bērni vēl ir dzīvi.
Moku ceļš Sibīrijā ir garš, un Līnai, tāpat kā citiem, dienu pēc dienas palīdz izturēt neticams gribasspēks, mīlestība un cerība. Taču – vai ar mīlestību pietiks, lai izdzīvotu?
Romāns “Starp pelēkiem toņiem” liek aizrauties elpai, saviļņo līdz sirds dziļumiem un parāda, cik brīnumains var būt cilvēku gara spēks.

KristīnA, mani arī ļoti uzrunāja šis darbs. Nekautrējos vilcienā lasot raudāt.
Pēdējā, ko izlasīju - Emma Donohjū "Istaba". Galveno varoni kāds slims tipiņš ir ieslodzījis istabā, kur viņai lemts pavadīt septiņus gadus. Viņai tur piedzimst dēls Džeks. Piecgadīgajam zēnam Istaba un televizorā redzētais ir vienīgā zināmā pasaule. Tomēr viņiem izdodas nokļūt ārpasaulē, kur Džekam jāsastopas ar ne mazums, viņaprāt, dīvainām un biedējošām lietām, daudz kas jāiepazīst no jauna. Grāmata bija ļoti interesanta un aizraujoša, bija grūti nolikt to malā. Lika aizdomāties par mātes un bērna attiecībām, mātes mīlestību, bērna, kurš piecus savas dzīves gadus pavadījis ieslodzīts, uztveri un skatījumu uz pasaulē notiekošo.

Marigold, esmu līdz 19.nodaļai tikusi un ir tādas sajūtas... Svārstos - lasīt tālāk, vai nē. Apmēram, ja nezini detaļas, tad tas nav bijis! (Cik naivi manā vecumā!)

Es arī šo grāmatu lasīju autobusā uz Tallinu un pusi ceļa pavadīju asarām acīs.. Smaga grāmata, bet noteikti vērtīga.