Suncis.

Čāča, nu uzēdies Tu man. Jā, rej histēriski, neesmu teikusi, ka tā nav tomēr. Un rej tādēļ,ka baidas, jut nepatiku, nezinu. Tas,ka katra teikuma galā nepiemitinu,ka rej histēriski, nenozīmē,ka nepieturos pie tāda versijas. Un cik nu tāds mazulis var iekost. Gaļas gabali nekur nelidoja.
Un apr atdošanu citiem, arī nevēlos mocīt suņa psihi vēl vairāk. No viena saimnieka pie otra.. Nav diez ko patīkami,ka jādzīvo ar bailēm,ka arī šie saimnieki atdos nākamajiem.

Sunītei ir kāds vīrieša cilvēks nodarījis pāri. :/ Nu jā, un par to tavu draugu, kāpēc tā uzvedās? Nuum, tāpēc, ka jūt kko sliktu. Varbūt viņš nākot mājās piedomā, ka atkal būs jāklausās sunītes riešana un viņam tas nosit garīgo, bet suns jūt, uztver to kā negatīvismu un rāda pretī savu attieksmi. Draudzenes mazajam klēpju sunītei ir tāds ieradums, kā viņa ataicina draugu uz mājām, ja viņš paliek pa nakti, tad nākošajā rītā suns piečurājis gultu. Tā ir katru reizi un tikai tad kad puisis atnāk. Lai draugs maina savu attieksmi pret suni, izrāda vairāk mīlestības. Es pēc taviem komentāriem spriežu, ka esi mīli savu suncīti kā bērniņu, tieši pareizi arī dari, neatdod nevienam un turi pie sevis. Kāda patversme.. Veči nāk un iet, tagad katra "mīļotā" pēc viss jāpamet un jāizdabā? Malace, ka proti nolikt savas prioritātes un nemainīt savu viedokli! Draugam ieteiku barot suni no rokas, ja ir iespēja, atstāj viņus divatā, lai sunīte pierod pie viņa.

Varbūt muļķīgs jautājums, bet pēc Lauras komentāra iedomājos - nav gadījumā tā, ka draugam senāk nebija saskarsmes ar suņiem un viņš vai nu nedaudz baidās no suņa vai izjuta jau sākotnēji nepatiku? Parasti jau saka, ka ar suņiem galvenais ir neizrādīt savas bailes, tad viņi arī neries, nekodīs utt. Vispār man grūti saprast šo situāciju, jo man ar jebkuru suni izveidojas labs kontakts. :D Manējie, draugu, satiktie uz ielas utt.

Un citām meitenēm par to sakošanu - varbūt stereotips, bet parasti saka, ka mazie tikai rūc un rej, bet nekož.

Izklausās, ka pati radi šo situāciju, jo, kā redzams, Tavs draugs ir zem suņa bara hierarhijā. Tātad - var likt čupas uz galvas un sprēgāt, cik grib. Nākamreiz, kad redzi, ka metas draugam virsū, noķer, piespied pie zemes un turi, kamēr nomierinās. Paralēli dod komandu - nedrīkst. Es ļoti mīlu suņus, bet, ja mans darītu pāri cilvēkiem, izrubītu bez vārda runas.

Nestāvu blakus un nepriecājos, kad aprej. :D Protams, ņemu rokās, rāju, spiežu pie zemes, dodu rokās draugam un visu ko vēl var izdarīt. Savā aizrautīgakā ļerkšķēšanā viņam stipri pie kājas, vai es šo turu vai kliedzu Fuu. Interesantākais ir tas, ka iedodot rokās draugam, suns apklust un noliekot uz grīdas, trādirīdis atsākas.

Ņemšana rokās un runāšanās ar sunīti iz sērijas "Tu slikti dari, nedari vairs tā fuuu!" neko nedod. Paņemot rokās esi jau parādījusi, ka Tu akceptē suņa uzvedību. Tagad vari bļaut, ko vēlies, jo suns jau domā, ka rīkojas pareizi. Apklust drauga rokās, jo zina, ka nu var atrauties pa savu sīko pakaļu.


Redzot situāciju, spied pie zemes + komanda "nedrīkst". Turi, kamēr apklust, nomierinās. Tā katru reizi, kad klūp kājās. Vēl der auksts ūdens uz dibena, kā klūp kājās - ūdeni virsū.

Man tā šķiet, ka tad, ja šīs diskusijas sākumā autore būtu teikusi, ka vēlas atdot suni, kurš uzklupis draugam, komentētājas saušminātos - kā tā var; tas, taču tikai mazs suns, utt,utt!

Bet šeit autore cenšas rast risinājumu. Parasti jau šeit atbalsta tādu rīcību.


Ko es iedomājos šajā sakarā - vai kādreiz suns ir palicis viens pats ar Tavu draugu? Varbūt netīšām vai tīšām draugs ir uzkāpis sunim uz ķepas vai kaut kā aizkāris..? Un tādēļ suns tā reaģē - jūtas nedroši?

Bet varbūt tā situācijas sakritība visu saasina - draugam nepatīk suņi un kā reiz trāpījies tāds mežonis, kurš klūp virsū tiklīdz ierauga!?

sidze , grūti spriest, domājams, ka jūt drauga noraidošo attieksmi, bet nevaru draugu piespiest iemīlēt dzīvnieku. Situācija ir tāda kāda tā ir, patīk man tas vai nē, jo tik histēriski ņemas tikai gar viņu. Tāda patizla situācija.

Draugs nav vainīgs. Koriģē suņa uzvedību. Priecājies, ka puisis Tev ir tik saprotošs. :)