Jautajums maminam!

Neesmu māmiņa, bet man ļoti tuviem cilvēkiem bija šāda pati problēma. Mamma dabūja visu laiku uzturēties redzeslokā. Varēja mierīgi ārā strādāt un darīt visus darbus, bet tikai lai mazais redzētu, kaut savā nodabā spēlējās kaut kur prom. Tā arī izauga, pēc laika šī problēma pati atrisinājās.

Nedomāju, ka tā ir izlutināšana, mazais vienkārši vēl nesaprot,ka tur pat aiz sienas vien esi.

Neesmu gan māmiņa, bet varu pastāstīt par pieredzi, kuru esmu guvusi ar citiem bērniem.

Nesen biju dzimšanas dienā, kur bija māmiņa ar savu 1,9 gadu veco puisīti. Puika no mammas ne soli, nabaga mamma nevarēja pat pie galda normāli paēst, jo zēns visu laiku kašķējās, raustīja mammu, visu laiku opā, jānēsā pa rokām... Kolīdz noliek uz zemes, sākās kašķi, "mamma, mamma", asaras acīs, kliegšana nenormālākā...

Domāju, ka jā, jau 9. mēnešus vecu zīdainīti diemžēl būsi izlutinājusi. Ieteiktu darīt kaut ko lietas labā, savādāk nemaz nebūs labi :(

Veiksmi! :)

Izlasīju savu tekstu... Labi, pārspīlēju gan. Nebija kliegšana nenormālākā, bet puika gan dikti raudāja.

mi amor- mazais jau rāpo?

Tā ir bijis visu laiku vai tikai nesen sākās? Tik mazu bērniņu izlutināt nevar. :) Manējam uznāca tādi posmi, ka sāka raudāt, tiklīdz mani neredzēja, kad sāka rāpot/staigāt - skrēja pakaļ, mazāks vnk meklēja ar actiņām un bļāva. Pārējo laiku viss ok. Vnk. tādi mammītes posmi uznāk, bet tie nav mūžīgi. :)
Ja tiešām liekas, ka ir tik traki, pamēģini ar mazo kopā uz grīdas paspēlēties esot blakus un ik pa laikam to distanci palielini, uzturoties redzeslokā, neko citu sakarīgu ieteikt nevarēšu.

Mazam bērniņam mammas klātbūtne ir vajadzība nevis kaprīze. Jo ilgāk bērns sajūt mammu, zina, ka mamma nekur nepametīs, neatstās vienu, jo drošāks viņš kļūst un patstāvīgāks ne tikai konkrētajā brīdī ilgāk spēlēsies viens, tas būs uz atlikušo dzīvi, viņā paliks tā sajūta, pārliecība, ka mamma bijusi blakus.

Bet es nesaprotu pa kuru laiku tad es paspeju izlutinat, ja jau saka, ka izlutinats?!!!


Norija, ja rapo un celas kajas.

norijas jautājums ir tieši laikā, jo manējais bija totāls mammatkarīgais līdz iemācījās pats pārvietoties un viņam uzradās savas ģēlas ... un līst, rāpot viņš iemācījās vēlu, līdz ar to mammatkarības posms bija diezgan ilgs, taču tagad viņš var stundām spēlēties viens ar savām mašīnītēm citā istabā, kamēr es, piemēram, pa virtuvi darbojos. Arī atstāt bērnu citiem cilvēkiem vairs nav problēmu.
Kaut gan šad tad vēlāk arī mēdza uznākt dienas, kad no manis ne soli neatkāpās, bet tas bija tādos brīžos, kad nāca zobiņi vai bija cita slikta pašsajūta.

Es domāju, ka tas bērniņa dzīvē vienkārši ir tāds perods, kad mazais saprot kas ir mamma, cik mīļa un svarīga viņam viņa ir. Drīzāk mazulim šķiet, ka mamma, aizejot uz otru istabu, pavada tur nevis 5, bet 20 minūtes, tas, iespējams, rada trauksmi un bailes. Tad arī ir tās mammošanās. Manējā vēl tik liela nav, bet paziņu bērni visi ir gājuši cauri šim laikam. ;)

Atstat ar teti un radieniekiem es varu, no promlems.

Bet ja vins redz, ka tinos prom, iet man pakal un tad spelejas, lai mani varetu redzet.
Machixa, jau kadu laiku, bet es to visu norakstiju, ka vins ir mazins utt. Lai gan cik atceros, kad vins vel nerapoja, vareju atstat vinu istaba vienu ( ne uz ilgu laiku) un bija okey.
Piemeram, ja tetois ir istaba , tad varu notities, pamana tikai tad, kad tetis liek mammu meklet.

Ā, ja jau vari atstāt ar citiem radiniekiem kopā, tad jau viss ok! Manuprāt...

Nu tad tāds posms, ka vajag mammu un viss. Varbūt zobiņi nāk un vairāk to mammas tuvumu prasās. Manējais vienu brīdi pat ar tēti nepalika, bļāva pilnā balsī, ka tik turies, nu neko - paliku ar viņu, spēlējāmies, ņēmu uz virtuvi līdzi. Vienā brīdī laikam notika klikšķis un bērns saprata, ka virtuve aiz sienas vien ir un neko interesantu nedaru, tāpēc interesantāk ir palikt istabā un ar savām mantām spēlēties. :D
Sākot staigāt jau pa brīdim atnāk, palūr gar stūri, ko daru un iet atpakaļ.

Mokoši nedaudz ir, bet pāries. :)

Trakakais ir, kad aizej uz wc vai vannu un taisi durvis vala, a tur hops mazais gaida :D

Labi, ka vēl gaida, manējais klapēja durvis un brēca. :D Nu, mazākam viņam likās ļoti smieklīgi, ka pazūd kāds aiz durvīm, tā baigi stiepa kaklu un lūrēja, kur tad palika. :D Tagad beidzot ir sapratne, ka aiz durvīm mūžīgi neviens nepazūd, reizēm tikai atnāk, pasauc mani pieklauvē pie durvīm, pārbauda, vai neesmu pazudusi. :D

Es tā padomāju - pat nezinu, kādā vecumā un kā vispār bērnu var izlutināt. Tādu lielāku, visu saprotošu, ar saldumiem vai mantu pirkšanu katrā veikala apmeklējuma reizē, bet tik mazus...

Trakakais ir, kad aizej uz wc vai vannu un taisi durvis vala, a tur hops mazais gaida

Labi, ka aiz durvīm, manējais nāca līdzi. Atceros, ka pat dušā gāju, kamēr viņš tur pat sēdēja autobeņķī :D

Tas ir normāli, neesi tu viņu izlutinājusi. Manam ir 8 mēneši un ir līdzīgi. Seko man ik uz soļa :)
Jo mazam tak liekas,ja nav redzams, tad pazudis,izgaisis vai vēl nez kas.
Viņš tak vēl bēbis, bail palikt vienam, nejūtas droši. Un kas tad cits,ja ne tu var sniegt to drošības sajūtu..

Katrs bērniņš ir individuāls. Citam mammu vajag 24/7 un raud, ja kāds grib uz mirkli pieskatīt. Mans puika ļoti drošs, labprāt ļauj sevi pieskatīt vecmammai/tantei. Es vienkārši jau no dzimšanas radināju pie citām rokām, arī bērnudārziņā nav problēmas bez manis.

Tieši tā- mazajam šķiet, ja neredz, tātad pazudis. Kad sapratīs, ka aiz sienas virtuve, virtuvē mamma, beigs tik neatlaidīgi meklēt. Mēģini mazo uzrunāt, kad viņš Tevi neredz! Ja apklust un sāk klausīties, ātri vien sapratīs, ka pazudusi uz mūžīgiem laikiem neesi. Un runā ar mazo, saki, ka mamma uz mirklīti aizies uz WC vai virtuvi, bet drīz nāks atpakaļ..

pieradini ka nevari būt vislaik blakus :)
aizved pie vecmammas/vestēva paciemoties,uz mirkli pie draudzenes atstāj ,ar laiku bērns saprot ka viss kārtībā,man bija tāda pati situācija :)

pieradini ka nevari būt vislaik blakus
aizved pie vecmammas/vestēva paciemoties,uz mirkli pie draudzenes atstāj ,ar laiku bērns saprot ka viss kārtībā,man bija tāda pati situācija

+ Tieši tā, savādāk būs grūti bērnudārzā atstāt.