Mīti par grūtniecību un vīrieša attieksme pret bērnu?

Man savelk vēderu ikreiz kad lasu šīs tēmas un nevaru saprast,kā labāk- kā tagad,kad ir informācijas pārbagātība vai kā padomijā,kad neko nezini.Atnāk dzemdību diena un dzemdē!Nekādu pārdomu un šausmināšanās.

Par to tuvību. Man bail nodarīt bērnam pāri. Orgasma laikā taču saraujās dzemdes muskuļi, ne tā? A ja nu tas veicina bērna izgrūšanu? Kaut kā tas man neliek mieru.

Interesanti par to asiņošanu.Kolēģei tikai 3 dienas tīrījās, tas arī viss. Nekādas 6 nedēļas. Un mēnešreizes gadu nebija,ar krūti baroja 1 gadu un 4 mēn. Tā kā tas ir ļoti individuāli.

Arī neesam vēl izdomājuši par dzemdībām-būs mans vīrietis blakus vai nē. Udensdzemdības arī biju izskatījusi kā variantu, bet pārdomāju dēļ minētā iemesla-nevar zināt kā ies un cik ilgi tajā vannā sanāks gulēt, piekam esmu sev iestāstījusi,ka man būs vieglas dzemdības,bet tas nemazina bailes,it sevišķi pēdējās dienās.Paniskas bailes un skaudība pret 3-4h dzemdētājam.

O ja man, lai ari patik udens, vanna- dzemdejit galigi nevareju taja nosedet- vislaik gribeju kusteties un staigat, smiekligakais, ka fiziski prasijas plikas pedas uz zemes :D

Man bija mazs plisumins, bet ziniem to sasuva perfekti un pat saurak un smukak ka ieprieks ;)

skaudība pret 3-4h dzemdētājam.

Man ir drīzāk apbrīna. Nesen paziņa bez neviena plīsuma dzemdēja bērniņu pāri 4kg un gandrīz 60cm 4h laikā. Lūk, es nesaprotu, kā tā var! :D Savukārt cita paziņa mocījās 53h.. Tā kā nekad nevar zināt, kā tas būs. Es biju mierīga pirms dzemdībām. Tās ilga 11h, bet es to neatceros kā mocības. Jā, uzreiz pēc tam man likās, ka nekad neviens nepiespiedīs mani uz vēl vienu bērnu. Taču tagad, gribu piedzīvot to vēlreiz.

Es gan neko neapbrīnoju. Nav jau perfektas plānošanas rezultāts, vienkārši paveicās. Tāpēc tupi apskaužu.

Dzemdēju pirms gadiem, biju no tām, kurai bija vieglas dzemdības, 5 h, mazā svēr 3, 800 kg. Ja būtu lāga sanācis ar bērna tēvu noteikti gibētu vēl bernus, bet šobrīd pietiks ar vienu meitiņu.
Arī būšu no tām, kura ieteiks mazāk klausīties paziņu/ interneta teiktajam. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Priekš kam ir vajadzīgi lieki uztraukumi/ bailes?

Nelasīju visas garās 17 lapas. Atbilde uz sakuma jautājumu:
biju iekšā visā gaidīšanas procesā, plānoju, domāju, bet, kad notika negaidītais: neparedzami dzimšanas apstākļi un bērniņš uz nāves sliekšņa, nesvarīgi šķita visa apkārtējie faktori - kā izskaties, kādi eksāmeni studijās, kādi sīkumi sadzīvē, visi twitter lietotāju čīksti par mājas darbiem likās tik kaitinoši. 2 nedēļas no dzīves bija sajūta, ka esi izrauts no ikdienas steigas, virpuļa un tad sapratu, cik mēs, cilvēki, esam sīkumaini egoisti un cik nespēcīgi esam likteņa, Dieva un dabas priekšā.

un bērna tēvs. Vai varat iedomāties sajūtu, kad ārsta pasaka, ka 2 no 8 bērniem šajā situācijā mirst un pārejos 80% ir invaliditāte? Vai viņš domā, cik asins izplūdumu ir mātei acīs un cik ilgi nebūs sekss pēc 7 plīsumiem? es domāju, ka nē.

piebild epie pēdējā komentāra. Protams, nevis nedomā par to, kā jūtas māte, bet viņam nešķiet svarīgs vizuālais pēc dzemdībām vai sazin vēl kādi mazsvarīgi apstākļi. Un tā ar vairumu tēvu arī pavisam vieglās, dabiskās dzemdībās bez starpgadījumiem. :)

Drošvien citas mammas ir atvērtas un gaida radus raudzībās, bet man šie apmeklējumi bija tīrās mokas. Biju nostresojusies, lūdzos, lai mazā guļ, jo ja pamostos, tad bija ucināt gribētāji. Mamma teica, ka uzvedos kā suņumāte, kuras kucēnus kāds čamda - stresoju kā traka, kad kāds klāt gribēja skārties.

Bet tas ir normāli, bērniņš tikko dzimis un visi viņam barā virsū. :D Pašā sākumā pie mana mazā tā neviens nelīda, visi ciemiņi bija zinoši par maziem bērniņiem, atbilstoši arī uzvedās, vispirms iedraudzējās, aprunājās, tad lēnām, skatījās situāciju un pēc manas atļaujas arī apčubināja mazo, bet tie tiešām bija tuvi cilvēki, kuri pret manu mazulīti kā pret savu izturējās. :) Mums uzreiz pat nebija ciemiņi, mēneši daži pagāja, visi taču saprot, kā tas ir, ka pašai īsti poņas vēl nav kas un kā, ja vēl mazais slikti guļ, pati nekāda, te vēl ciemiņi kā sniegs uz galvas. Manējie visi ieradās ar cienastu, paši kafiju sataisīja, pieskatīja mazo, kamēr paēdu, apdāvināja un aizbrauca. :D

Dominika, nav zems spiediens vai dzelzs? Man sākumā jau pirmajās nedēļās visu laiku prasījās ko aukstu, vaļēju logu utt., pilnā transportā vnk. nebija ko elpot, ģību. Nu, atkarīgs, cik daudz iepriekš sportoji, tādus vieglus vingrinājumus jau var, protams, ne presītes taisīt un baigi skraidīt. Ir taču pat grūtnieču vingrošana, gan jau youtube kaut ko parādīs. :)

Anaalaa seksa kaarotaajaam peec dzemdiibaam dazjas jaukas bildiites, kaa notiek pliisumi (un arii iegriezumi tiek veikti tajaas pashaas vietaas, kur pliist). Good luck lol.

Mans grūtniecības laiks bija ļoti viegls. Nelaba dūša nebija vispār, puncis ļoti mazs un slaido augumu atguvu ļoti ātri. Pat garderobe principā bija tā pati, nopirku vien jaunus džegingus un nēsāju garākus topus un džemperīšus, lai nosegtu punci. Kā negatīvo vien atceros dubultzodu un tūsku uz pirkstiem, kā rezultātā pēdējos mēnešos nenēsāju laulības gredzenu. Un vēl pēdējā mēnesī bija grūti pagulēt un apgriezties miegā- sāpēja mugura. Katrā gadījumā tas ir nirks, salīdzinot ar to, kā man sāpēja mugura pēdējā stundā dzemdībās.

Man bija ūdensdzemdības, bērna tēvs blakus visu laiku, kas viņam bija pašsaprotami. Vannā pavadīju visas 6 stundas un izkāpu vien 2 reizes. Tas noteikti ir viens no skaistākajiem brīžiem mūsu attiecībās, pašas dzemdības gan atceros ar šausmām. Vecmāte beigās noteica, ka man ir tik zems sāpju slieksnis, ka pat ūdens mani neatslābināja tik ļoti kā biju gaidījusi. Manā gadījumā ūdensdzemdības bija pareizā izvēle, jo tās jebkurā gadījumā bija vieglākas nekā būtu bijušas klasiskajā variantā.

Katrā gadījumā iesmaidu par tām ideālajām sievietēm, kas pirms bērna dzimšanas prātuļo, cik viņas būs perfektas! Man ir mierīgs bērns, bet tāpat ir dienas, kad ir tāds nogurums, ka nekam nav spēka, jo bērns prasa 100 % mammas uzmanību un rūpes. Katrā gadījumā arī man viss besī dienas ir normāla parādība :)

Un par tām asinīm un šausmu skatiem dzemdībās- man nekā tāda nebija. Asinis bija vien bērna piedzimšanas brīdī. Vīrs degunu nekur nebāza un no šausmu ainām mēs veiksmīgi izvairījāmies :) Pirms dzemdībām biju uz skaistumkopšanas procedūrām, izdevās uztrāpīt ar laikiem, jo mazais pieteicās nedēļu pirms noteiktā datuma :)

peekaboo

apbrīnoju tās sievietes kas ir gatavas dzemdēt man būs bērni tikai ar ķeizaru, dzemdēt toč netaisos.

tici man, ķeizargrieziens arī nav nekāda dāvana. Man bija jādzemdē pašai, bet beigās dažādu apsvērumu dēļ vajadzēja veikt ķeizargriezienu.... Nekad nebiju domājusi, ka tas notiek tik brutāli... Pēc tam, kad atgāju no narkozes, jutos kā invalīds. Sajūtas briesmīgas :(

Es arī nesaprotu- no kurienes radies priekšstats, ka ķeizars ir kkāda Dieva dāvana? tās, kuras tīko pēc šī prieka, varat paskaidrot, no kurienes tādas domas?

Manai mammai bija ķeizars un tās esot bijušas vieglas dzemdības.Viņa teica nekādi plīsumi, nekādas problēmas, bet nu vienīgais rēta.

Nu, ja jau tava mamma tā saka..
Bet nu- es ķeizaru drīzāk sauktu par operāciju, ne dzemdībām, kur nu vēl vieglām..

Dažām ieteiktu vispirms pārdomāt un kārtīgi visu uzzināt un tikai tad gatavoties dzemdēt. Par vairākām topošajām mātēm man ir šoks. "Netīru bērnu liks pie vēdera, ak šausmas." It kā dzemdību namā dušu nebūtu. Goda vārds, uzsita dusmas, ka šitādas cacas vēl dzemdēt gatavojas. Tas brīdis, kad man mazo (netīru, neapģērbtu, ar vēl nepārgrieztu nabassaiti) uzlika uz punča, ir skaistākais mirklis manā mūžā. Kā var kaut kas tāds vispār satraukt?

Pluss čāčai, ļoti sakarīgus jautājumus uzdeva.

Bet nu- es ķeizaru drīzāk sauktu par operāciju, ne dzemdībām, kur nu vēl vieglām..

njā, es arī, tāpēc vēl aizvien pārdzīvoju, ka nedzemdēju pati, bet man to bērnu vnk brutāli izoperēja :( bet nu, ko vajadzēja, to vajadzēja.

Dažām ieteiktu vispirms pārdomāt un kārtīgi visu uzzināt un tikai tad gatavoties dzemdēt. Par vairākām topošajām mātēm man ir šoks. "Netīru bērnu liks pie vēdera, ak šausmas." It kā dzemdību namā dušu nebūtu. Goda vārds, uzsita dusmas, ka šitādas cacas vēl dzemdēt gatavojas. Tas brīdis, kad man mazo (netīru, neapģērbtu, ar vēl nepārgrieztu nabassaiti) uzlika uz punča, ir skaistākais mirklis manā mūžā. Kā var kaut kas tāds vispār satraukt?

Es atkal nesaprotu, kāpēc ir tāda agresija no daudzām esošajām mātēm pret meitenēm/sievietēm ar citādāku skatījumu uz dzemdībām un bērniem.

Starp citu, man ļoti patika pirmajās lpp stellaglmr komentāri.