Ak, tik forša diskusija. Apspriedāt ļoti daudz tēmu, par visām būtu, ko piebilst, bet vairs jau daudz ko neatceros.
Ar vīrieti bija tā, ka bērnu mīlēja, mīļoja un bučoja, bet pilnīgi visu aprūpi uzkrāva man. plusā tam visam nāca arī ēst taisīšana, ēdiena ielikšana, trauku nomazgāšana, mājas kārtošana, drēbju gludināšana, atkritumu izmešana, iepirkumu mājās nešana, sevis apkopšana- nu tik daudz uz maniem pleciem, ka šausmas. un sākumā bija ļoti grūti pie tā pierast, kamēr draugs tikai strādā (un labi pelna, tāpēc it kā var neko vairāk nedarīt) un, atnākot mājās, tikai atpūšas.
Arī man bija depresija. Pirms grūtniecības man bija uzskats, ka tā ir tikai māmiņu izdomāta slimība, lai viņas kāds pažēlotu. Bet arī pati salūzu. Un nē, nebija tā, ka tikai guļu gultā, skatos griestos un nevaru ne par ko parūpēties. Visu darīju, tikai tajā pat laikā nepārtraukti raudāju, baidījos,uztraucos, nervozēju, naktīs nevarēju pagulēt. un lai gan dzemdības man bija vieglas, es arī tagad saku, ka vairāk bērnus negribēšu- gan drauga attieksmes dēļ, gan paša dzemdību namā pavadītā laika dēļ, gan šīs milzīgās depresijas dēļ. un ir tik grūti pierast, ka vairs neko nevar ieplānot bez bērna, nevar ieiet veikalā, ja tur nav paredzēts uzbraukšanai ar ratiņiem, nevar vienkārši sadomāt un aizskriet uz solāriju, veikalu iepirkties utt. Un arī visām draudzenēm, kuras ir kategoriski pret bērniem, stāstīju, ka es ļoti gaidīju berniņu, manī ir izteikts mātes instinkts, es mīlu savu bērnu vairāk par jebko citu, bet šīs pārmaiņas tik un tā ir ļoti grūtas.
Par gribēšanu- man visu grūtniecības laiku bija milzīga un arī pēc dzmedībām. Sākām mīlēties pēc 3 ned, jo minets vienreiz, minets otreiz un vairs nepietiek spēka apmierināt otru, bet pašai no tā nekādu dižo baudu nesaņemt. :D
Dzemdībās nekādas placentas, asinis neredzēju, tikai bērniņu.