Mīti par grūtniecību un vīrieša attieksme pret bērnu?

Linku būtu ielikusi uz šausminošo lasāmvielu...

Kā jūs jutāties 1 nedēļu pēc dzemdībām?Kā izskatījāties?

neatceros, kā jutos, ļoti nāca miegs visu laiku. Mamma teica, ka pēc dzemdībām sāku izskatīties daudz labāk, arī draugs pamanīja. Kas tur tāds? Nezinu.

Par pārējo neizteikšos, nekā traka tur nav.

Meiteniitezelteniite,palasi vairak un paskaties vairak!!! Pec interneta un zurnalos pieejamajiem rakstiem,varetu pabrinities ka mes visi vel dzivi esam!? Es domaju,ka Tu vel morali neesi gatava berninam,ja vienigais par ko tu satraucies ir -ka jutaties,ka izskatijaties! Kad bus berns,tad tu nedomasi ne par ko citu,ka par vinu! vismaz ta es uzskatu,ta es justos,un ta es jutos ikdiena pret saviem tuvakajiem! ja,teiksu godigi,esmu no tiem cilvekiem,kas par otru doma vairak,ka par sevi! Ka viriesi iemil savus bernus???? ka virietis iemil tevi,svesu personu?!!!!!!

Esmu arī par to aizdomājusies kā vīrietim rodas mīlestība pret to bērnu,viņam jau nebija jāiznēsā viņš.Tagad sieva ir izspiedusi un ir jamīl.
Manējais ir teicis, ka negribētu , lai sieva barotu ar krūti,jo tas nosistu visu viņa iekāri un vinš uz mani spētu skatīties tikai kā uz bērna māti nevis sievu.MAN PATĪK ŠITĀS DISKUSIJAS VISU VĒLMI NODZEN BŪT MĀTEI.

Jo lielakas problemas beidzot klut mammai,jo lielaks riebums pret tadiem cilvekiem ,ka LEXYYY!

Patricija, šobrīd gaidu bērnu, bet es arī uztraucos par to kā izskatīšos un jutīšos pēc dzemdībām. Neuzskatu,ka tāpēc ir kaut kas ne tā ar manām mātes jūtām, es tomēr būšu ne tikai māte, bet turpināšu būt arī sieviete,kurai ir citi pienākumi un vēlmes bez bērna. Protams, neuzskatu,ka nedēļas laikā būs jābūt atpakaļ vecajā formā, bet neuzskatu arī,ka jāaizmirst par sevi vispār.
Kā arī ne visām ir jābūt sajūsmā par to,ka viņām ir iespēja kļūt par mātēm! Gan jau Lexyyy, iespējams, arī sagribēs bērnus, tad nedomās par to,ka barošana ar krūti ir kas traks.

Bet manas līdz šim sliktākās lietas, ar ko esmu saskārusies:
bērns uzspiež uz kāda nerva mugurā un tāāāā sāp,ka grūti staigāt,sēdēt vai pat gulēt. Ir dažreiz grūti pieņemt to,ka ķermenis mainās un es vairs nevaru tik daudz un ātri kustēties- jāpadomā,kur labāk braukt ar transportu,kur iet kājām. Kā arī visa tā satraukšanās vai viss kārtībā ar bēbi,ja ir kādas jocīgākas sajūtas.

Ja teva jutas nak ar laiku! Uzskatu, ka tomer but meitinas tetim ir forsak :) kad maza princesesite, tevi ierauga, apkervsavas mazas rocinas ap kaklu un pasmaida tev acis ... Tu nevari neiemileties!
Virietim ir jabot nobriedusam, tad ari laulibu, sievu, mati, bernus vins uztvers savadak!

Pec dzemdibam- ja tas bus tavs virietis, milotais cilveks, vins nesausminasies par so skaisto un dabisko procesu!
Attiecibam ir jabut loti stipram, lidzsvarotam! Ta ir realitate, ka sakuma ta pat seks ir reti :) un ludzu, vismaz 6menesi lai atgutu atpakal savu formu, kur problema?

Jus uztraucieties par izskatu- haaa labak aizdomajieties par garigo stavokli, fizisko! Jo diena diena paies ap mazo, kad vieniga velma bus no sirds izguleties :) ta pat berna attistiba, slimibas, visas rupes vel par maju un viru vairak aiznem tavu pratu!

Pirmās dienas pēc dzemdībām jutos ļoti vāji, staigāju turoties pie sienām, galva ļoti reiba. Tās bija kādas 7-9 dienas, pēc tam palika daudz vieglāk. Dzēru vitamīnus un dzelzi profilaktiskās devās.
Par to izskatu- man palaimējās ka nekādās strijās un liekajos kg neiedzīvojos (varbūt gēni, varbut tamdēļ ka rūpējos par sevi, neēdu pa trim). Jā, bija kādi 2-3 plusā kuri paši pa sevi nemanot nogāja mēneša laikā, vēders arī pats pa sevi savilkās pāris ned.laikā. Ā, nu vienīgi tūska sejai bija neliela pēdējās nedēļās, pēc dažām dienām nogāja nost.

Par to mīlestību- mūsu gadījumā, tās beznosacījuma jūtas radās uzreiz pašas no sevis- vīrs jau no pirmās dienas gan naktīs cēlās, gan pamperīšus mainīja, gan visādi citādi apčubināja.

No dzemdību galda nokāpu ar jau praktiski lakanu vēderu. Pirmajās trīs dienās vēl bija tāda maza riepiņa. Tagad pagājušas 11 pilnas dienas pēc piedzimšanas un mans vēders ir pilnīgi plakans un šaurs. Tikai mīksts - respektīvi, presīti jātaisa, lai muskuļi paliek stingri. Bet nekas nekur nekarājas, nedreb un nav par daudz. Dibens drusciņ jānodzen... :D
Īsumā, neizskatos pēc tikko dzemdējušas sievietes.
Grūtniecība man bija ļoti viegla, vēders maziņš.

Mūsmājās vīram bērnu mīlēt ir vieglāk nekā man. Jo, pirmkārt, es neesmu no tās sieviešu grupas, kuras dzīves plānos bija ģimene ar bērniem. Otrkārt, tādēļ, ka man ir grūti sadzīvot ar domu, ka manas intereses nevienu neinteresē - bērns jābaro, jāaprūpē un jāucina.
Vīrs daudz vairāk iesaistās visos procesos, tā piespiežot to darīt arī mani. Neizjutu vēlēšanos skriet pa veikaliem un gādāt visu nepieciešamo mazulim. Kamēr viņš nespēja paiet garām nevienai vietai, kur piedāvāta iespēja iegādāties bēbju lietas. Arī pēc piedzimšanas - viņš ar sajūsmu veic visas apkopes un pamperu maiņas, kamēr es to visu daru ar domu "viņš pats to nespēj izdarīt, tas ir mans pienākums". Vīrs raksta to zīdaiņa grāmatu, kamēr... es pat nezinu vai esmu viņu izšķirstījusi? :D

Es mīlu savu bēbi, bet būtu daudz patīkamāk, ja viņš piedzimtu jau runādams un staigādams. Man patīk patstāvīgi cilvēki, nevis atkarīgi - un šajās attiecībās tas ir jūtams.

Vīrs bija klāt dzemdībās, tas nekādi nav mainījis viņa attieksmi pret mani. Ja nu vienīgi - viņš uzskata, ka paveiktais ir varoņdarbs. Lai arī man bija vieglas dzemdības, nieka četras stundas.

Stellaglmr
Noskurinājos no ledainuma, kas caurstrāvo Tavu komentāru.. brr..

Es pat daļēji saprotu stellaglmr, lkm tāpēc, ka domāju, ka man būs tāpat. Bērnus negribu, manās attiecībās draugs ir vienīgais, kas to bēbi grib.

Elīna, ir atšķirība vai to saka pirma bērna, vai pēc.
Bet nu veiksmi, kā nu ir tā ir, godīgam pret sevi būt arī nav slikta lieta:)

Tb *pirms

Karinjo - piekrītu, ka izklausās traki. Bet izklausās trakāk nekā ir. Manī nav izteiktu mātes jūtu, bet tāpat es bēbi apbrīnoju. Grūtniecības sākumā gāja traki, arī negribēju bēbi, bet vīrs gribēja un pati nespēju pieļaut domu par pārtraukšanu. Laikam ritot samierinājos ar faktu.
Pēc dzemdībām pat nebiju pieļāvusi domu - kā būtu, ja viņa nebūtu. Jo viņš vienkārši ir un viss. Prieks, ka vesels un rāms. Bet es vispirms esmu sieviete un tikai tad viss pārējais.
Zīdaiņi man nepatīk, jo viņi prasa daudz laika un zīlēšanu kafijas biezumos - paēdis, tīrs un vesels - nu, kāda velna pēc viņš raud? Pastāstīt viņš nevar un man tas krīt uz nerviem. Barošanas dēļ man ir jārēķinās ar viņu, nevis ar savu brīvo laiku. Tomēr, barot ar maisījumiem nevēlos, jo liekas, ka krūtsbarošana ir vienīgā saikne, kas mani notur pie viņa - to zaudēt nevēlos. Grūti izskaidrot to kāda tieši ir mana attieksme pret viņu, bet pilnīgi noteikti zinu, ka otru bērnu nekad nevēlēšos.
Droši zinu, ka tās meitenes, kuras dzīvo ar pārliecību, ka nav radītas mātes lomai - mājās sēdēšanai, auklēšanai un tā - lai turās pie savas pārliecības.

stellaglmr- to daleji sauc ari par pec dzemdibu depresiju!

Un tavas sajutas ir tiesam normalas- ir mates, kuram vajadzigigs adoptacijas periods, jus kopa pat 2nedelinas neesat! Viss trakais vel prieksa, ka ari liela milestiba un visskaistaistais!

Ja tā būtu pēcdzemdību depresija, viņa šeit nedrukātu, bet gulētu gultā ar acīm griestos un bērnam pat nepieskartos.
Tas, ko viņa apraksta, ir neizteikts, neattīstīts mātes instinkts.

Pirmo nedēļu jutos kā pļeka. Jau ierastās MR negaidu ar sajūsmu, bet šajā gadījumā asiņošana turpinājās vēl 6 nedēļas. Sāpēja šuves, nevarēju nostāvēt. Vēders bija liels un ļumīgs tikai 2 mēnešus (GR bija +17kg). Saka, ka meitas atņemot skaistumu, tad arī man tā bija. Bet visu ne tik patīkamo nomāca lielais prieks par mazulīti. Galu galā viss bija skaisti un noteikti gribēšu to baudīt vēl.
Tētis ļoti meitiņu mīļoja, kad mēs bijām 2in1. Nezinu kurā brīdī iemīlēja, bet ir skaidrs, ka tagad mīl ļoti. :)

hmmm... ne pa tēmu, bet,ja tā godīgi, tad man pašā sākumā bija līdzīgas sajūtas kā stellaglmr, tikai atšķirība tajā, ka man visu, kas bija saistībā ar bērnu nācās darīt pašai,draugs bija darbos līdz ausīm, cēlās 4 un vakarā mājās bija vēlu. Varbūt tādēļ man vienkārši nebija laika daudz domāt, darīju to, kas jādara. Dīvaini varbūt izklausīsies, bet varu teikt, ka mīlēju savu bērnu jau no tā laika, kad viņš man bija puncī, bet tā pa īstam viņš man iepatikās aptuveni 8 mēnešu vecumā...
Nezinu, laikam jau gribu vēl bērnus, bet mani atbaida tas zīdaiņu periods.

Manuprat, viriesu, kuri izjut kkadu riebumu pret dabiskam lietam ( tas ir kruts barosana, dzemdibas) ir isti memlaki un ar kkadiem tarakaniem/kompleksiem.

Par sevi- pats grutkais laikam bija ta apzina, ka nu vairs nevaresu but neatkariga, darit ko un kad gribu, ka viss bus japakarto mazulim- tas no morala viedokla. Fiziski gruti bija pieliekties, lai kurpes uzvilktu grutniecibas beigu posma. Loti biezi bija garastavokla mainas, vareju dusmoties ne uz ko, priecatie utt. Pec dzemdibam bija tiesi tas pats. Pinkskeju, jo vnk gribejas:)

Nedelu pec dzemdibam, pat nakamaja diena jutos ta, ka kalnus varetu gazt. Izksatijos pec grutiniecibas daudz labak, figura labaka.Bija tada energija- viss tik jauns,interesants. Ar viru vairak kaskejamies par to, ka man likas, ka vins neko neprot, lai neaiztiek mazo, vel ne ta izdaris:)

Par to teva milestibu pret bernu- nu divains jautajums- tas tacu ir tava un tava viriesa, nu ka lai pasaka, pecnacejs, jauna dzivibina ko radijat kopa. Tad kad mazais sak sprdities punci, tevs uzliek roku- nu kkadas emocijas ir. Nu neprot es paskaidrot, bet doma tad, ka tam ir /jabut dabiski, ka tev mil savu bernu. Divaini butu, ja vins nemiletu.


Meitenes, vel no sirds iesaku sameklet piemerotu virieti no kura gribat bernu un sakt taisit nevis pec ppusgada pazisanas, bet nedaudz ilgak.Un nelasiet visadus meslus interneta, kur raksta, ka krutis lidz zeme, pati resna.