P.S. Kādreiz(pirmos pāris gadus) sanāca biežāk ciemoties(vidēji reizi divos mēnešos apmēram-laikam, bet teikšu godīgi, neatceros),un ciemos braucu galvenokārt pie draugiem, kas bija tur palikuši. Tagad sanāk labi ja reizi pusgadā uz to pusi aizbraukt. Vai pat vēl retāk.
19, kad atnācu uz Rīgu studēt, mazliet žēl jau bija, bija jākļūst patstāvīgai un jāmācās ēst gatavot, bet vairāk man nepatika dzīvot vienai, bet vismaz pēc 3 mēnešiem draugs pie manis atvācās un tad pavisam labi palika.
19 vai 20 gados sāku dzīvot ar draugu. Nenožēloju nemaz un neilgojos. Pēc pārvākšanas attiecības ar mammu, piemēram, tikai uzlabojās. Dzīvojam netālu, bet ciemojos ne pārāk bieži, vidēji 1x mēnesī pieskrienu iedzert šampīti un paklačoties.
Nu skaitot kā?Sāku mācities tālāk no mājām jau 16 gados nepietrūka,braukāju brīvdienās mājās.Bet kopdzīvi uzsāku 18 gados ar savu draugu un neskumstu un ir izveidojušākas labākas attiecības.
Ir pazīstama kura no mammas ir atkarīga dzīvo 3 mājas tālāk tā es nevēlētos katru soli kontrolētu,tad jau tik pat labi dzīvot ar viņu :D
19 gados sāku studēt Rīgā, bet tas īsti neskaitījās, ka izvācos, jo gandrīz katru ned. nogali braucu ciemos, tad retāk, līdz 23 gados pavisam uzsāku patstāvīgu dzīvi. Tagad arī salīdzinoši bieži braucu ciemos, jo patīk un ir labas attiecības. Sākumā gan ļoti skumu un negribēju dzīvot prom. Citi kojās nonākuši, priecājas, ka var uzdzīvot, bet es tolaik ļoti skumu un domāju, kur esmu iekūlusies :D
Ir pazīstama kura no mammas ir atkarīga dzīvo 3 mājas tālāk tā es nevēlētos katru soli kontrolētu,tad jau tik pat labi dzīvot ar viņu
Un ko tu gribēji ar to teikt? Es dzīvoju vienā mājā ar saviem vecākiem, katrs savā dzīvoklī. Un tas nav tas pats kas dzīvot kopā jo man ir sava ģimene un dzīve un viņiem ir sava bet attiecības mums ir ļoti sirsnīgas.
18 gados un pārcēlos diezgan patālu. Jā, bija mazliet grūti un skumji, bija brīži, kad gribējās atpakaļ un bija brīži, kad raudāju, bet viss kopumā ir un bija labi! Tās skumjas, manuprāt, ir dabiskas, īpaši, ja attiecības ir tuvas un mājas ir kā mājas, nevis vieta, kur pārnakšņot un pakasīties ar senčiem.
pēc 9.klases pametu vecāku mājas,jo uzsāku mācības Rīgācun pēc neilga laika sāku dzīvot ar puisi.(tagad esmu 3.kursā).Braucu apmēram 1reiz mēnesī mājās. Patiesībā īpaši neskumstu, pat nezinu kapēc. :D Sazvanos ar mammu 1reiz nedēļā. Nu tā kaut kā.
15 gados, dzīvoju kojās un dzīvoklī, braucu mājās katru nedēļu, tagad dzīvoju viena ellē ratā tālu prom no mājām un jau sāku ilgoties, jo neesmu mājās bijusi mēnešiem..
2336
