Es pieņemu, ka var nervi neizturēt un aizvērties širmis, bet tāda uzvedība nav pieļaujama. Pašai ir bijis tā, ka sīkā kauc pus dienu un tu viņai ej klāt ar saviem "Nu, kas noticis zaķīti?" un pārējiem uķi puķi, bet viņa tik un tā bauro par kaut ko, ko nav dabūjusi. Kad jūtu, ka sāku uzvilkties, iesēdinu viņu gultā pie multenes, lai izbrēcas un pati aizeju uz virtuvi minēt krustvārdenes. Es nomierinos, viņa nomierinās, samīļojamies un dzīvojam draudzīgi. Bet ir tādas mātes, kas nemāk no tā atiet un tad tas krājas, krājas, krājas... Traki tādam cilvēkam. Nervi jāārstē. Katrā ziņā šobrīd nešķiet, ka viņa ir adekvāta. Bet tas tomēr nenozīmē, ka viņa noteikti to bērnu nemīl. Iespējams, nemīl, bet tas nav akmenī kalts. Kā jau teicu - širmis aizbrauc. Šausmīgi.