Kad šķīros ar pēdējo, bija diezgan savādi. Bijām kopā 3 gadus, bet pēdējo gadu vieni vienīgi kašķi. Sāku analizēt, par ko plēšamies un ko tur darīt, nonācu pie secinājuma, ka esam pārāk dažādi audzināti. Uzskati par sadzīviskām lietām pilnīgi dažādi, pie kam, nevarētu teikt, ka kādam no mums nebija taisnība. Tad, kad bija kaut kas kopā jādara, bija lieliski rezultāti, jo spējām viens otru papildināt ar idejām, diemžēl sadzīvē tas radīja tikai strīdus.
Pagatavoju viņam vakariņas, apsēdāmies un es viņam pateicu, ka viņš ir lielisks cilvēks, bet mūsu dažādā audzināšana ir pie vainas tam, ka vienmēr strīdamies. Pateicu arī, ka neesmu gatava mainīt savus ieradumus un pāraudzināties, tad jau tā vairs nebūšu es. Tāpat arī viņam vairs nav 15, lai mēģinātu pāraudzināt viņu, tāpēc labāk būs, ja mēģināsim būt laimīgi katrs atsevišķi.
Pēc apmēram stundu garas sarunas pie vakariņu galda, devos savākt savas mantas un prom no viņa. Joprojām spējam normāli sarunāties par citām lietām, bet to, ka kopā dzīvot nespējam, sapratuši arī esam abi.
Domāju, ka ir par maz tikai pateikt, cik lielisks ir viņš, jo tā tiešām kļūsti par maitu. Parādi viņam, kāpēc esat dažādi, viņš sapratīs - vīrieša smadzenes nespēs pieņemt, kāpēc Tu viņu tādu lielisku gribi pamest, bet spēs saprast, ja paskaidrosi, kāpēc esat dažādi.
14
