kā jūs pieņēmāt sevi?

Meklee gan speciaalista paliidziibu! Liekaas, tev tur ir pamatiigi zemuudens akmenji.

Aizej pie psihologa.
Tiešām nevaru iedomāties kā tas ir.
Bet gan jau ir kāds cēlonis tam.
Nu ja Tev ir 15 gadi, tad tas pāries kad beigsies pusaudžu vecums.
Ja nē, tad gan psihologs.

tiešām labāk meklē to palīdzību..

Man jau kādu laiku ir pāri 20 gadiem, ir gan labs darbs, gan otrs cilvēks blakus. Neesmu nedz apaļīga, nedz kārna, nedz nesimpātiska ( to novēroju pēc vīriešu uzmanības un komplimentiem). Ar ārējiem apstākļiem esmu apmierināta, pat laimīga, bet iekšēji jūtos slikti. Kā iekšā zalauzta. Cik grūti ir aprakstīt tās sajūtas!
Bieži raudu, par savām sajūtām ar vīru nerunāju, bet esmu teikusi, ka man vajadzīgs speciālists. Ir reizes, kad eju vakarā viena staigāties, lai vienatnē izraudātos. Labāk gan nepaliek, bet redzu,ka vīrietis ir norūpējies.

Traki. Es pati esmu bijusi liidziigaa situaacija, tomeer ne tik nopietnaa.
Es sev nepatiku, knaibiiju sevi, dariiju paari visaadi kaa vareeju...ar laiku pierima shitas tizlums.
Tagad jau arii shad tad uznaak, bet es izdzeru shampi, vai parunaajos ar draugu-pabimboju uz pleca un pierimst.

Jāmēģina saprast, kas tieši nepatīk - raksturs, kāda īpašība? Bet varbūt, ka tas, kas tev pašreiz ir tavā dzīvē nemaz nav tas, kas tev patiesi vajadzīgs un ko dvēsele grib, tāpēc arī lauž no iekšas? Jo visas tās standarta lietas, kurām it kā obligāti būtu jābūt katra cilvēka dzīvē nemaz nenozīmē automātisku laimi; vairāk ieklausies sevī, varbūt ir kādas vēlmes, kuras bail vai nav sanācis īstenot?

Ir tā, ka pašā sākumā, kad sāku just diskomfortu sevī, domāju, ka vaina ir manā ķermenī, tā izskatā, jo es esmu pieaugusi sieviete ar sievietes formām. Sāku tievēt, vairāk pasekot līdzi tam, ko ēdu. Notievēju. Nekas nemainījās. Nepatika pret sevi palika. Citu risinājumu es pašreiz neredzu. Nevaru saskatīt. Slēptu mērķu, klusu sapņu man nav. Graujošas situācijas nav notikušas.

Papildu tam, ko Vīnoga1120 iesaka pārdomāt, padomā arī par savu pagātni. Padomā, kas īpašs ir bijis tevis audzināšanā- kā pret tevi izturējās vecāki, kādi bija tavi draugi. varbūt gjimene bija religjioz? Padomā, vai esi redzējusi ko traumējošu, ko tādu, kas ir iespiedies tavā zemapzińā. Varbūt tas neliek mierā? Reizēm ir apbrīnojami, cik daudz par mums var pateikt pēc mūsu bērnu dienu pieredzes.
Iesaku arī pameklēt informāciju internetā par šo tēmu. Ja lasi angliski- pavisam labi.

Pirms mēneša vēl biju dzīvespriecīga sieviete. Ar vīru runājām par bērniņu. Braucām uz jūru, iepirkties, dažādās ekskursijās, pa dārzu šiverējos laukos. Bet jau mēnesi ir ieilgušas manas šīs sajūtas. Visādas domas nāk galvā. Negribas ne ģērbties, ne uz darbu iet, ne matus mazgāt.

Tev gadījumā nav kaut kāds katastrofāls vitamīnu trūkums, ja galīgi neko negribas , vai varbūt vajag atvaļinājumu !?

Tas vairaak izklausaas peec depresijas. Un depresija ir jaaarstee.

Aa, nu ja tev tas ir tikai mēnesi, tad tiešām padomā par vitamīniem, miegu un fiziskām aktivitātēm.

Atvaļinājums bija vasaras sākumā. Darbs nav no tiem,kas nogurdina. Tā ir mana sirds lieta ar ko gāju ar prieku.
Šonedēļ ir ieplānota vizīte pie ģimenes ārsta, kas arī pateiks, vai vajadzīgs speciālists, vai vainojami vitamīni.

Man ir bijuši šādi periodi, bet mani labākie "ārsti" ir vīrieši, kas izsaka komplimentus un izārstē vismaz uz kādu laiku mani ni nepatikas pret sevi. It kā sevi mīlu, bet reizēm, kad apģērbs kļūst par šauru, tad uznāk...

Man šad un tad uzmetās arī tādas mēneša laika depresijas. Manā gadījumā - trūkst dzelzs un citi vitamīni organismā! Kad palietoju kapsulas, vienmēr atgriežas dzīvesspars!

Smagi ar sevi jāstrādā vai arī tiešām speciālista palīdzība jālūdz.
Kas ir tas, ko tik ļoti sevī neciet? Ja jau, tavuprāt, izskats tev ir, darbs ir labs un blakus ir cilvēks, varbūt tu sevi neienīsti, bet tev vienkārši pietrūkst vēl kāds cilvēks tavā dzīvē? draudzenes, piemēram?! Vai arī vienkārši kaut kas jauns? Nodarbini sevi ar ko jaunu, atrodi jaunas intereses, lietas, kas patīk.. varbūt palasi kādu motivējošu grāmatu, kaut ko ar dziļāku domu, paskaties kādas filmas, padomā.. uz mani tādas grāmatas un/vai filmas atstāj parasti ļoti lielu iespaidu un pamaina skatījumu uz lietām, dzīvi un cilvēkiem! tiklīdz jūtu izsīkumu, arī vitamīni palīdz, bet tas tāpēc, ka tie man tiešām ik pa laikam ir jādzer, ir izteikti visi tie rudens un pavasara nogurumi.. bet paralēli motivēju ar iepriekš minēto - grāmatām un filmām, ā un sarunām ar dažādiem cilvēkiem, kas starp citu arī to akmeni no pleca manāmi nogrūž!