Man bija akūts ķeizars - mazais gluži vienkārši nepareizi nāca ārā. Nevis taisni, bet ta kā galviņu sāniski bija iegrozījis (nu apmēram tā daļa, kur deniņi, bik augtsak, gāja pa priekšu). Par cik bija jau 22 stundas pagājušas un es reāli rubījos ārā un biju tuvu bezsamaņai (teikšu godīgi - pēdējās 5 stundas vispār neatceros, viss kā pa miglu), veda uz operāciju zāli.
Mazajam tajā vietā galviņai, kuru viņš bakstīja uz izeju, bija vienā lielā tūskā. Pēc Apgares skalas, novērtējums pirmajā minūtē bija 6, pēc 5 min. jau 8.
Vīrs teica, ka tās dzemdību pēdējās stundas + dažas stundas pēc ķeizara, kad biju izrubījusies, balta kā palags, skatiens kā Tvaiku ielas iestādes pacientam un māsiņu istabā guļošs tūskains dēls, ir šausmīgākais, ko viņs ir savā dzīvē redzējis un nekad negribētu, lai es šādi mocos.
Bet ir arī pozitīva ziņa - daktere Zane Krastiņa no Stradiem burvīgi sašuva man vēderu - rētu gandrīz nemaz neredz :) Kas ir jocīgi, jo man ļoooti, nu ļoooooti slikti dzīst brūces.