Mans stāsts... Zini es reiz biju iemīlējusies ,kādā kurš ar mani vienā klasē mācījās. Un bija jāturpina iet vienā klasē! Jo es negribēju sevi pazemot ,ejot uz citu skolu, tikai lai bijušo draugu neredzētu. Man patīk ,ka par mani domā ,ka esmu stipra. Un tāda rīcība man likās vāja.
Es cietu, izlikos ,ka viņš man ir neitrāla persona, pa vidam bija tur sasmaidīšanās ,uzrakstīja viņš, bija tomēr arī ,ka pietrūka spēka man un uzrakstīju viņam. Bet skolā nekā. Nerunājām vai vienkārši kā klasesbiedri bijām viens otram. Kad sāku saprast ,ka viņam neko īpaši nenozīmēju un viņš man ļoti daudz nozīme, sāpēja! Ļoti. Ko es darīju? Izlikos ,ka viss kārtībā ,ka mani tas nesatrauc. Kad mājās pārrados reizēm uzreiz iegūlos gultā un raudāju uzslēdzu gruzīgu dziesmu un histēriski raudāju. Un atkal nenormāli sāpīgi bija ,kad viņam uzradās draudzene un es sapratu ,ka VIŅŠ VIŅU MĪL. Mani nekad nav mīlējis. Bet es viņu tomēr likās mīlēju. Iespējams tas viss bija smagākais periods ko esmu pārcietusi.
BET! Tagad ir pagājis vairāk kā gads ,vai pat divi. Es pat nezinu,jo neskaitu un tas liekas tik sen un par to domāt liekas nevajadzīgi ! ( Par ko agrāk nevarēju nedomāt ne dienu)Un man pret viņu pilnīgi noteikti nav tādas jūtas kā bija. Viņš man ir vienkārši puisis. Man pat pēc izskata viņš nepatīk :D +Visas rakstura negatīvās puses esmu saskatījusi.
Taisnība ir ,ka sirds var visam iziet cauri, tā daudz ko pacieš. Tikai laiku vajag un izciest sāpes ,ar laiku pāries! Centies saskatīt negatīvo viņā, ienīsti zemapziņā ja vajag. TURIES!!! Zini ,ka ir ļoti daudz meiteņu ,kuras ir tikušas pāri, Tu esi stipra un arī tiksi! :)
58
