Reiz pazaudēju pasi, bet par laimi mani draugos atrada un uzrakstīja atradēja draugs (jo atradējs pats nebija draugos) un sarunājām, ka viņš to pasi atdos manai māsai, ko attāli pazina. Es toreiz biju ļoti laimīga un pateicīga, jo man nebija liekas naudas, par ko uztaisīt jaunu pasi.
Un tad reiz man no somiņas izslīdēja un nozuda mobilais telefons. Par to gan man bija un joprojām ir ļoti žēl, jo, pirmkārt, tas bija ļoti labs telefons un man ļoti patika. Un, otrkārt, tas man bija piemiņa no vecmammas, viņa man to tā kā atstāja mantojumā. Ā, un tajā pašā reizē arī man no somiņas izkrita un pazuda neliels, bērnībā Rundāles pilī pirkts ādas maciņš, par ko man arī ir žēl, jo tās bija mīļas atmiņas no bērnības. Un maciņā bija flash atmiņa, par ko man vienk liekas neforši, jo īsti neatceros, kas tur bija iekšā. Visticamāk kādas bildes un nepatīkama sajūta, ka tavas bildes šitā klīst pa pasauli. Lai gan visticamāk taču nevienu patiesībā tās fotogrāfijas neinteresē, bet tāpat man joprojām par to ir nejauka sajūta.
3273
