ļoti bieži dzirdu frāzīti "pirms es tevi nepazinu, man likās, ka tu esi iedomīga/baigā maita/ augstprātīga" utml. :D
principā es šiem vārdiem pamatojumu vispār nesaskatu, jo es sabiedrībā pret visiem cenšos būt laipna, pirmkārt. tas izpaužas kaut vai ikdienišķos sīkumos - nekad negrūstu cilvēkus lielveikalā, bet vienmēr pasaku - atvainojos, vai varētu tikt garām vai kādu līdzīgu frāzi. ja man kādreiz lūdz palīdzību svešs cilvēks, ja manos spēkos ir ko darīt, es daru! neiet runa par gadījumiem, ja prasa naudu utml, tādas lietas nē, bet, ja palūdz virzienu uz kādu iestādi parādīt un es zinu, kur tā atrodas, es pastāstīšu cilvēkam, kā tikt! ļoti laipni cenšos komunicēt.. es arī šad tad skumjiem cilvēkiem uzsmaidu un bieži saņemu smaidu arī pretī, tādi it kā sīkumi, bet tajā pašā laikā - lietas, kas daudz par cilvēku vēsta.
jā , es vienmēr nestaigāšu kā saulstariņš, mana nopietnā seja varētu izskatīties iedomīga un cilvēki, iespējams, padomā, ka tā meitene drošivien ir tāda un šitāda :D bet tā ir cilvēku problēma, ka viņi spriež tikai ar acīm redzot.. muļķīgi man liktos tieši staigāt visu laiku smaidīgai, tas liekas uzspēlēti, jo reti kurš cilvēks patiešām jūtas tik ļoti laimīgs, lai visu laiku smaidītu. emocijas laižu uz āru, kādas tās ir, neko neuzspēlējot.
bet tieši par rīcību.. riebīgi rikoties mēdzu reti! nu tad tiešām ir jānopelnās, lai es tā apzināti darītu pāri kādam. ārējais tēls man no iekšējās būtības ļoti atšķiras :) ir forši, ja cilvēki nespriež, bet kaut parunājas nedaudz un saprot, ka es nekožu.