man pašai šķiet, ka citiem liekos garlaicīga, ok , teicis neviens to nav. laikam esmu aizvērta, garlaicīga persona, vai arī ir kāda nopietna vaina, ko vēl neesmu apjautusi. lieta tāda, ka man nav tādu īstu draugu un es pat nemāku iedraudzēties. vairs nemāku. kādreiz bija daudz paziņu( paziņu, jo par draugiem tādus nesaucu) ar ko iet tusēties, pļāpāt, izklaidēties utt. taču pēdējā laikā es pamanu, ka neprotu komunicēt, apmulstu gadījumos, kad ar mani sāk runāt, nezinu ko atbildēt. un tad laikam citiem sāk šķist, ka esmu garlaicīga, jo nav laikam humora izjūtas. un ko tad, lai es tur daru? viņu taču nevar nekur iemācītie, tā vainu ir vai nav. vispār jau šī tēma aizsākās, jo sēžu viena pati mājās un garlaikojos jau trešo dienu. visu laiku strādāju, laiks bija aizpildīts. taču tagad man mēnesis ir brīvs un es vai mirstu no garlaicības. mājas darbus esmu apdarījusi, lauku , kur aizbraukt nav. es pat būtu ar mieru tagad braukt uz dārzu no ka bēgu kā no mēra, bet viss slapjš , ko es tur darīšu. un ja tā padomā, tad vēl divas nedēļas šādi jāpavada? septembrī sākšu mācīties skolā pēc ilgāka pārtraukuma. tā kā iešu uz Rīgu, kur nevienu īsti nepazīstu, vispār baidos, ka nesadraudzēšos un atkal sēdēšu viena pati. ko es ar to gribēju pateikt? īsti nezinu, tikai ar ko sākt, ja apjaut, ka neproti komunicēt ar cilvēkiem? pašai ļoti patīk sabiedrība, gribu iet ārā pļāpāt, braukt ar riteņiem, pārgajienā utt., nu jā bet nav ar ko.
483
