Par likteni

Ir lietas par kurām jācīnās paša spēkiem,ir lietas,kuras labāk palaist pašplūsmā.Gan tā,gan tā:)

Un to jau neviens nezin kā labāk,tapēc tik daudz kļūdu un pieredžu un katram savādākas:)

Es ticu determinismam. Grūti ir ikdienā dzīvot ar iepriekšnolemtības apziņu, tomēr nekādas metafiziskas dimensijas klātbūtni es nepieļauju.

Liktenis nav ierakstīts! :) To, protams, var arī paredzēt, kā to dara gaišreģi, bet to var arī izmainīt sev par labu (vai par sliktu). Būtībā tu pats izlem ko darīsi un kas būsi. Ja esi sev galvā iestāstījis, ka esi neveiksminieks un neko nedari lietas labā, tad jau, protams, tā arī būs! Bet ja esi centīgs, tu centies un dari, tev nesanāk, bet tu nepadodies, turpini censties un darīt, tad jau kādā brīdī tas izdosies! :)

Es gribētu ticēt, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, bet reizēm notiek tādas lietas, nekā savādāk kā "ierakstīts zvaigznēs" nevar pateikt.

Man ļoti patīk, ka notiek tādas brīnumainas, neizskaidrojamas lietas, jo tas piešķir dzīvei pārsteiguma garšu.

Mans viedoklis par šo tēmu vēl ir veidošanās procesā. Ko varu teikt pavisam noteikti - liktenis ir. Tieši tas saved mūs kopā ar īstajiem cilvēkiem, liek piedzīvot vienas vai otras lietas. Parasti tās ir tās, ko atcerēsimies pat pēc ilga laika, kas liksies svarīgas arī pēc 10, 20 gadiem. Ar īstajiem cilvēkiem es nedomāju to "īsto un vienīgo", bet gan tos, kas mums ir bijuši nepieciešami tieši tajā vietā un laikā. Tie var būt mīļotie, draugi, kolēģi, garāmgājēji.

Iznāk tāds kā tauriņa efekts - vieni notikumi noved pie nākamajiem. Var izveidot tādu sakarību ķēdīti, kas šķiet tik loģiska, ka liekas, ka tas tiešām ir kāds augstāk izveidots plāns. Jo es neticu nejaušībām. :) Manā dzīvē tas ir ārkārtīgi pierādījies, it sevišķi pēdējā laikā. Runā, ka tad, ja cilvēks sāk redzēt 11:11, 22:22, un citus vienādos ciparus, tas vai nu ved pie lielām pārmaiņām, vai arī norāda uz to, ka viņš ir nonācis uz pareizā ceļa - dara to, ko, izvēloties dzīves scenāriju (jā, ticu reinkarnācijai), nolēmis darīt šajā dzīvē. Man tā gadījās pagājšgad rudenī - kopš tā laika ir noticis tik daudz, tiešām viss ir mainījies par 180 grādiem, tieši pateicoties šādai te notikumu ķēdītei.

Tāpēc es domāju, jā. Ir notikumi, lietas, kas ir izplānotas jau iepriekš, cilvēkam nākot pasaulē. To lielā mērā nosaka arī zvaigžņu stāvoklis - acīmredzot, ierodamies tad, kad tas ir atbilstošs tam, ko šajā dzīvē esam ieplānojuši pieredzēt, iemācīties. Tomēr zināmā mērā ir arī brīvā griba, taču - cik tālu tā sniedzas, tas ir labs jautājums. Nedomāju, ka kāds jelkad varēs uz to dot precīzu atbildi. Varbūt tas, ko es daru, man pašai šķiet kā manas brīvās gribas izpausme, taču īstenībā citādu lēmumu nemaz nebūtu varējusi pieņemt... Labi, par šo tēmu es varētu rakstīt visu dienu, bet tam tiešām nav jēgas. :D

Nobeigumā vēl viens neliels piemērs, tāds negatīvs. Bija man attāls radinieks - bet mana vecmamma bija viņa vectēva māsa. Viņi ar ģimeni bija atbraukuši ciemos pie manas vecmammas. Puika viens pats nozuda un iekrita dīķī - gandrīz noslīka. Ja nebūtu atraduši un izvilkuši, cauri būtu. Var domāt, ka veiksmīgi izglābās, bet, acīmredzot, viņam bija lemts mirt bērnībā, jo pēc pavisam neilga laika, mēneša vai diviem, viņš gāja pa ielu kopā ar savu vecmammu. Viņu notrieca mašīna - nomira uz vietas.

Pēdējo paris gadu laikā, esmu daudz lasījusi īpatnējas grāmatas un mainījusi savu domāšanu. Ja kādreiz biju tā, kas bļāva, par to, ka neticu nekam, ko neredzu, tad tagad esmu sākusi tam visam ticēt. Protams, samērīgi. Cilvēkiem savu viedokli neuzspiežu, cenšos par to pat nerunāt, jo reti kurš saprot. Tas viss ir manī un manā galvā. Neuzskatu, ka to vajadzētu reklamēt.

*katrs pats ir savas laimes kalējs! Kā rīkosies tā arī būs!?

Kāpēc, lai nepiekristu tam, ka paši vien esam atbildīgi par sevi un savu laimi?! Skatoties, kas kuram ir laime. Vienam tas būs kaut kas materiāls, kādam tas būs kaut kas emocionāls. Bet uzskatu, ka jebkurā situācijā, mēs varam rīkoties tā, lai iznākums būtu sekmīgs un laimīgs. Ja mēs neko nedarīsim, tikai domāsim, ka viss ir slikti, tad jau, protams, ka nekas laimīgs nebūs.

*katra cilvēka liktenis jau ir ierakstīts "grāmatā" un neko mainīt nevar! Kā būs lemts, tā arī notiks!?

Jā, es ticu liktenim, bet nesaku, ka neticu tam, ka mēs nevaram, vismaz mazliet, to mainīt.

Runā, ka tad, ja cilvēks sāk redzēt 11:11, 22:22, un citus vienādos ciparus, tas vai nu ved pie lielām pārmaiņām, vai arī norāda uz to, ka viņš ir nonācis uz pareizā ceļa

Man atkal ir teikts, ka ja redz šādus vienādus cipar, tad tas ir uz laimi un tad jāievēlās vēlēšanās, es tā arī daru! :D :D Man ik pa laikam uznāk tādi periodi- kā paskatos pulkstenī un vienmēr redzu vienādus ciparus un tad atkal tas pāriet.

Par satiktajiem cilvēkiem pilnībā piekrītu. Ir pat tāds teiciens: people come into your life for a reason, a season or a lifetime.

Sallija - es atceros, kad skatījos ekstrasensu cīņas, tur arī bija gadījums, kur meitene nomira. Tai meitenei dzīvē bija ļoti daudz situāciju tuvu nāvei, bet viņa izglābās. Un tā arī ekstrasensi pateica - ja būtu viņa izglābta šajā gadījumā, tad tāpat agri vai vēlu atkal kaut kas notiktu.
Bet bija arī pretējs gadījums, kur nomira meitene un ekstrasensi pateica, ka tā nevajadzēja notikt... bet tā notika. Un viņi vēl pateica, ka tā meitene atkal pārdzims ģimenē. Tai mazajai meitenītei, ko ģimene ļoti gaida, būs tās meitenes raksturs! :) Nu kaut kā tā, īsti neatceros...
Vispār es arī ticu reikarnācijai! :) Skatījos raidījumus, kur cilvēki atcerējās savas iepriekšējās dzīves un tad gāja uz to vietu, kur iepriekšējā dzīvē dzīvoja un skatījās vai sakrīt vai nē.

Es arī atceros, un kaut kad ceru saņemties un aizbraukt apskatīties. Tepat Latvijā, bet kaut kā bail pagaidām - pat nezinu, no kā.

Protams, daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, bet es arī ticu, ka pa lielam mūs kāds vada, tam sāku ticēt tādos brīžos, kad satieku īstos cilvēkus īstajos laikos, piemēram.

Es mokos no ziņkārības uzzināt par savu iepriekšējo dzīvi! Es pilnībā neko neatceros no tās, bet sakot, ka ar hipnozes palīdzību var atcerēties! :)

Gan, gan.
Kā galveno izvirzu, ka cilvēks pats veido savu dzīvi, tomēr ir pierādījies, ka dažreiz liktenis šo to ņem savā varā. Varu darīt ko, kā un cik gribu, bet mistiskā veidā tāpat nonāku pie viena.

Manuprāt, pa lielam raugoties, kaut kāds augstāks spēks mūs vada. Vieni to sauc par Dievu, citi par likteni, utt. Bet ja tu sēdi rokas klēpī salicis un domā, ka viss notiks pats no sevis, tad visticamāk nekas nenotiks. Mēs paši veidojam savu dzīves scenāriju, taču Augstākais ik pa laikam var dot tādas kā zīmes, un tad mēs sakam, ka tas bija likteņa pirksts. Piemēram, tu nokavē autobusu un esi spiesta stopēt, tādējādi liktenis tevi saved kopā ar kādu šofertīti, ar kuru vēlāk apprecies un izveido laimīgu ģimeni.
Ceru, ka ieraucāt manā domā. :D

ieraucāt iebraucāt

Es ticu liktenim, jo pati esmu pieredzējusi vīziju nedēļu, pirms iepazinos ar otro pusīti. Tajā vīzijā viņu redzēju un aicināju, lai nāk beidzot manā dzīvē.

Katrs pats ir savas laimes kalējs! Kā rīkosies tā arī būs!

manuprāt, ir tā, ka notiek šo abu lietu mijiedarbība. ir lietas, kuras neizdosies, lai kā tās censtos realizēt, bet ir lietas, kas notiek pašplūsmā, bet, ja pieliek savu roku, norisinās vēl labāk. manuprāt, ikvienam dzīvē ik pa laikam ir tādi lūzumpunkti, kad jāizdara izvēle un katrai izvēlei, protams, ir savs ceļš. bet, vai galamērķis ir viens, par to gan vēl var padomāt.

Piekrītu, ka pašam "jāveicina" savs liktenis. Neatbalstu čīkstēšanu, ka kaut kas neveicas, ja pats neko tā labā nedara.

Piekrītu, ka pašam "jāveicina" savs liktenis. Neatbalstu čīkstēšanu, ka kaut kas neveicas, ja pats neko tā labā nedara.

++++ Tieši manas domas! :)